Simboliskais interakcionisms un dzīves modeļa kopēšana masu mediju lietošanas kontekstā

Jēdzienu "simboliskais interakcionisms" 1937.gadā ieviesa amerikāņu sociologs H.Blumers , lai apzīmētu filosofiskajā pragmatismā pamatotu pieeju socioloģijā, pamatojoties uz U.Džeimsa. Dž.Djūi, Č.H.Kūli un Dž.Mīda idejām. Šodien ar šo jēdzienu tiek saprasta virkne virzienu socioloģijā un psiholoģijā. Konceptuāli simboliskais interakcionisms intensīvi attīstījās t.s. "Čikāgas skolas" ietvaros, ko pārstāvēja tādi autori kā R.Parks un U.Tomass. Šeit pētījumi tika veltīti etniskajām problēmām, kas radās imigrantu vidē Čikāgā. 20.gs. 20-30.gados. Tajos piedalījās tādi pazīstami sociologi kā D.Virts, E.F.Freizers, Č.Džonsons, H.Keitons u.c. 1969.gadā H.Blumers publicēja eseju, kurā apkopoja savas teorijas pamatnostādnes un aizstāvēja to kā īpašu sociālu paradigmu.
Simboliskais interakcionisms ir subjektīva socioloģija, kurā indivīda subjektīvā situācijas uztvere ir pamatā kolektīvās uzvedības analīzei. Indivīda savas situācijas izpratne, viņa spēja pieņemt lēmumus un noteikt prioritātes ir kļuvusi par pamatu, lai skaidrotu grupu dzīvi. Galveno uzmanību simboliskais interakcionisms pievērš sociālajam procesam, nevis sociālajai struktūrai. Sociālais process norisinās un ir iespējams, pateicoties indivīda "kultūras apguvei". Kultūras apguvei ir izšķiroša loma sociālu subjektu darbības orientācijā. Tā notiek pateicoties komunikācijas procesam, kurā tiek apgūti konkrētai kultūrai raksturīgi simboli, ar kuru starpniecību tiek saprasta un uztverta apkārtējā pasaule . Komunikācijas process pārveido grupas pieredzi subjektīvā nozīmju un vērtību pasaulē, kas gala rezultātā pastarpina jebkuru individuālu rīcību. Komunikācija, it īpaši valoda, ir centrālais grupas dzīves notikums, jo dod grupas locekļiem iespēju saprast vispārējas nozīmes un jēgas. Savstarpējas sapratnes sistēma realizējas pateicoties komunikācijas procesam..

…