Pēc elementu izplatības Zemes garozā silīcijs ieņem 2. vietu, taču dabā brīvā veidā nav sastopams. Silīcijs ir minerālu un iežu pamatelements. Dabas ūdeņos savienojumu veidā ir līdz 3g/m3 silīcija. Dzīvajos organismos visvairāk silīcija uzkrājas kramaļģes, sūkļos, radiolārijās, kosās, palmās, nedaudz arī kaulos. Silīcijs veido pāri 800 minerālu, no kuriem savus darbarīkus un primitīvās mītnes darinājis jau pirmatnējais cilvēks. Silīcijs kā elements kļuva pazīstams tikai 1824. gadā, kad to brīvā veidā izdalīja izcilais ziedru ķīmiķis Jens Bercēliuss.
Arī dzīvos organismos silīcija savienojumus konstatēja vēl pirms paša elementa atklāšanas, pie tam agrāk par citiem makroelementiem. 1789. gadā publicēti pirmie novērojumi par silīcija dioksīda jeb kramzemes atklāšanu jūras organismos – sūkļos. Gadu vēlāk aprakstīti bambusa izdalījumi, t.s. tabaširs, kas sastāv no tīra amorfa silīcija dioksīda. Taču praktiski augu pasaules silīcija dioksīda izmantošanai ir daudz senāka vēsture. Tabaširs bija pazīstams jau senajā ķīnā un Indijā kā ārstniecības līdzeklis. Brazīlijas indiāņi kopš seniem laikiem, gatavojot keramikas izstrādājumus, māliem lika klāt dažu tropisko augu pelnus, kas bagāti ar silīcija dioksīdu. Ar silīciju visbagātākie augi – kosas – izsenis lietoti trauku beršanai un koka pulēšani. …
