Sievietes loma renesansē

Vīrieši renesansē varēja būt valdnieki, karavīri, mākslinieki, tirgoņi, humānisti, garīdznieki un zinātnieki vai ceļotāji. Sievietēm šāda loma tika ļoti reti. Viņas varēja būt galvenokārt mātes, meitas, atraitnes, jaunavas, raganas vai ielasmeitas. Šo sieviešu piederību noteica dzimumpiederība. Viņas gan cīnījās par to, lai atrastu jaunu identitāti, taču bez lieliem panākumiem. Laikmeta beigās viņu stāvoklis neuzlabojās, gluži pretēji-tas pasliktinājās.
Lielākā daļa sieviešu renesansē bija mātes, un to uzskatīja par viņu svarīgāko uzdevumu. Pieaugušu sieviešu dzīve bija nemitīgu dzemdību virkne. Sievietes, kas nepiederēja pie sabiedrības augstākajiem slāņiem, dzemdēja ik pēc 24-30 mēnešiem. Tikko bērnu atrāva no mātes krūts, sieviete atkal kļuva grūta. Sievietes labi situētās ģimenēs dzemdēja pat vairāk bērnu nekā nabadzīgajās, jo tādejādi viņas nodrošināja savu eksistenci. Viņas bija nolemtas dzemdībām. Tā kā viņas pašas ar krūti savus bērnus nebaroja, tad neilgi pēc dzemdībām atkal varēja kļūt grūtas. Šo biežo dzemdību uzdevums bija nodrošināt dzimtu ar mantiniekiem vīriešiem. Daudzas sievietes sava dzīves laikā dzemdēja vairāk nekā divdesmit bērnu.
Sievietes baidījās no dzemdībām, jo uzskatīja tās par sodu Ievas grēkā krišanas sekām, Erasms uzskatīja, ka dzemdību sāpes ir vislielākās no sāpēm. Daudzām sievietēm dzemdības nesa nāvi (komplikāciju, infekcijas u.c. dēļ), un tā skāra kā bagātās, tā arī nabagās. Ļoti augsta bija bērnu mirstība – izdzīvoja tikai 20-50% no piedzimušajiem. Nāves cēloņi bija mēris, gripa, saaukstēšanās, tuberkuloze, sliktā pārtika.. Slimības bērnus apdraudēja visvairāk līdz pubertātes sasniegšanai. …