Sievietes tāpat kā mazākumgrupas (minoritātes), bērni, invalīdi, ieslodzītie, garā slimie, bēgļi un patvēruma meklētāji, vecie ļaudis ir viena no sabiedrības mazaizsargātajām grupām. Iemesls tam, ka sieviešu tiesības cilvēktiesību ietvaros tiek izcelta kā atsevišķa tiesību kategorija, ir meklējams vēsturē, analizējot situāciju iepriekšējos gadsimtos.
Gadsimtiem ilgi sievietes tiesību apiešana ir bijusi neatņemama izcilo Eiropas un Amerikas kultūru daļa. Sievietes bija tēva un vīra īpašums, viņām nebija tiesību uz savu vārdu (viņas nesa vai nu sava vīra vai tēva uzvārdu), nebija tiesību uz īpašumu vēl ilgi pēc tam, kad vīrieši bija nodrošinājuši sev šo cilvēka dabisko tiesību īstenojumu. Sievietes nevarēja iegūt izglītību, nedrīkstēja strādāt. Tādēļ vīra vai tēva nāve viņām nozīmēja nomiršanu badā, jo sievietes nedrīkstēja saņemt mantojumus, sievietes bija nolemtas mājas dzīvei un kopienas atražošanai.
Franču jurists Tirako 1513.g. savā darbā "Par laulāto likumiem" dod zināmu ieskatu tā laika civilizācijas domas attīstībā. Kā interesantākās galējības varētu minēt sekojošas : "... sievietei kā zemākai radībai ir pienākums pakļauties, jo daba to tā ir izveidojusi ... rotāties un citādi pucēties ir atļauts tikai, lai izpatiktu vīram. Šī izpatikšana nevar būt par pamatu līdzvērtībai." Vērtīgs padoms tiek dots nodaļā par mājas pārmācību, kur tiek ieteikts nesist laulātās draudzenes, jo tas var izsaukt neuzticību vai vēl sliktāk -sieva taču vīru var noindēt.
Šīs ir tikai nedaudzas no tām netaisnībām, ar ko saskārās (un saskaras) sievietes, tādēļ kursa darba mērķis ir izpētīt, kā laika gaitā Latvijas teritorijā tika nostiprināts un uzlabots sievietes tiesiskais statuss, kādos normatīvajos aktos tas tika ietverts un kā šajos aktos tika regulētas sievietes mantošanas tiesības un sievas un vīra personiskās attiecības.
Darbā tiek izmantota gan vēsturiskā, gan salīdzinošā pētniecības metode. Ar vēsturiskās metodes palīdzību tiek izpētīti dažādi normatīvie dokumenti, kuros iekļautas sievietes tiesību regulējums gan mantojuma, gan ģimenes attiecību jautājumos, bet ar salīdzinošās metodes palīdzību tiek iegūta informācija par sievietes tiesību evolūciju Latvijā laika gaitā.
Darba virsraksts ir “Sievietes tiesību evolūcija Latvijā”. Ar vārdu “Latvija” ir jāsaprot ne tikai Latvijas Republika, kas tika nodibināta 1918.gada 18.novembrī, bet arī tā teritorija, kura līdz neatkarības iegūšanai bija Vācijas, Polijas, Zviedrijas, Krievijas u.c. valstu pakļautībā. Taču šīs teritorijas pamatiedzīvotāji bija balti un līvi, kurus vēsturnieki atzīst par tagadējās Latvijas republikas priekštečiem.
Sievietes tiesību regulējums Eiropā ir aktuāla problēma jau no antīkajiem laikiem. Ģimenes attiecībās, līdzīgi kā pie senajiem romiešiem, arī baltiem un līviem noteicošā vara bija tēva / vīra mantiskajai un personiskai varai. Tāpēc vīrietis kā vienīgais visas mantas īpašnieks, realizēja aizbildniecības pienākumus un varēja sodīt jebkuru nepaklausīgu ģimenes locekli.1 Laulības procedūra baltiešiem bija atšķirīga no romiešiem, jo nebūdami kristieši, mūsu senči nebija pakļāvušies arī katoļu baznīcas rituāliem.
1.1. Personiskās attiecības
Agrajos viduslaikos sievietes ierobežoto rīcībspēju Latvijas teritorijā var konstatēt pēc patriarhālās ģimenes izveidošanās. Vissenākie precību veidi sakarā ar šāda veida ģimenes izveidošanos bija sievietes laupīšana (aizvešana ar varu) un zagšana (aizvešana slepeni), t.i., vardarbīgās laulības. Tikai pamazām līgavu zagšanu sāka izspiest civilizētākā līgumiskā laulības forma, kas pēc savas būtības atgādināja civiltiesisku darījumu, kur preces statusu ieguva nākamā sieva.…
