Ētika (sengrieķu ήθος 'paraža, tikums, raksturs') ir filozofijas nozare - zinātne par morāli, tikumību (dažreiz tā tiek dēvēta arī par morāles filozofiju); ētikas pamatkoncepti ir, piemēram, pieņemamais un nepieņemamais, labums un ļaunums, tikums, griba, atbildība.
Jēdzienu "ētika" lieto arī, runājot par ētiku kā, piemēram, kādas vairāk vai mazāk profesionālas darbības nozares tikumisko normu sistēmu (ārsta ētika, deputāta ētika, žurnālistu ētika u.tml.).
Ētikas jautājumu loks saistās ar ētisko spriedumu pamatojumu. Var izšķirt Metaētiku, normatīvo ētiku, tikumu ētiku, kā arī pielietojamā ētiku jeb lietājamo ētiku (applied ethics), kuras viena no apakšnozarēm ir profesionālā ētika. Katra no šīm ētikas teorijām piedāvā savu skatījumu uz ētikas problēmu loku un to centrā ir morālo spriedumu pamatojuma jautājums, proti, kas padara pieņemamo par pieņemamu, labo par labu un slikto par sliktu, vai citiem vārdiem - kas var kalpot par atskaites punktu spriedumam "tā darīt ir pieņemami" vai "tā darīt nav pieņemami".
Šo terminu 4. gs.p.m.ē. ieviesa sengrieķu filozofs Aristotelis (384.- 322. p.m. ē.). Viņš saprata ētiku kā mācību par tikumiem, kā praktisku dzīves filozofiju. Aristoteļa grāmata Nikomaha ētika ir savdabīga enciklopēdija par cilvēka tikumiem un vērtībām.
Aristotelis izdala:
1) ētiskos tikumus, t. i., tikumus, kas attiecas uz cilvēka raksturu (augstsirdība, devīgums, taisnīgums, pašcieņa, vīrišķība u.c.) un
2) dianētiskos tikumus, t.i., tikumus, kuri attiecas uz cilvēka prātu (gudrība, saprātība, apdomība u.c.
Par pamatu ņemot jēdzienu ethos, viņš izveido jaunu jēdzienu ethicos, kas nozīmē tikumiskais. Ar šo jēdzienu Aristotelis apzīmēja ētiskos tikumus. Zinātni, kas pēta ētiskos tikumus, to lomu laimes sasniegšanā, Aristotelis nosauca par ētiku.…
