Lietu tiesības ir ļoti svarīga civiltiesību nozare, jo galvenokārt apskata īpašuma tiesības Katra cilvēka labklājība lielā mērā atkarīga no viņa materiālā stāvokļa, bet tas nav domājams bez īpašuma tiesībām, jo cilvēka materiālais stāvoklis sastādās no īpašuma tiesībām uz zināmām mantām. Valstī, kurā pareizi regulētas īpašuma tiesības, pilsoņiem ir lielāka garantija par materiālā stāvokļa nodrošināšanu. Sakarā ar to katras valsts likumdošana šīm tiesībām pievērš lielāku uzmanību.
Īpašuma tiesības nevar nonākt pretrunā ar sabiedrības vai tās atsevišķu locekļu interesēm un tiesībām, tādēļ jau senajā Romā bija paredzēti izņēmumi, kad īpašuma tiesības varēja tikt apgrūtinātas, piemēram, pāri citas personas zemei kaimiņos dzīvojošie varēja doties pēc ūdens, dzīt savus lopus uz ganībām un izmantot kaimiņu ēkas atsevišķas daļas, lai atbalstītu savas ēkas, izmantot kaimiņu zemē esošās ūdenskrātuves u.c.
Šobrīd Latvijas Republikā spēkā esošais 1937.gada Civillikums lielā mērā balstās uz senajām Romiešu tiesībām un tas regulē lietu tiesības un no tām izrietošās juridisko attiecību īpatnības.
Civillikuma 1130.-1259.panti nosaka servitūtu veidus, to nodibināšanu un izbeigšanu, kā arī citus vispārīgos noteikumus.
Tā kā jebkuri īpašuma aprobežojumi likumā iztulkojami to šaurākā nozīmē, šaubu gadījumā par servitūtu apmēru vai par tā pastāvēšanu vispār, tas arvien pieņemams vismazākajā apmērā, respektīvi, servitūta pastāvēšana nekad nav prezumējama. Civillikumā pastāv tāds princips kā īpašuma neaprobežotības prezumcija, atbilstoši kurai šaubu gadījumā pieņemams, ka īpašums ir neaprobežots.
Tas pats attiecas uz īpašuma tiesību vai īpašuma aprobežojumu- servitutu reģistrēšanu zemesgrāmatā (kas ir obligāts) un šo ierakstu un atzīmju iztulkošanu. Šie aprobežojumi arī tulkojami to šaurākajā nozīmē, piešķirot tiem tikai tādu nozīmi, kāda izriet no to vārdiskās nozīmes.…
