Servitūtu vispārīgs raksturojums

1.SERVITŪTI ROMIEŠU TIESĪBĀS

Servitūtu tiesības tika nodibinātas par labu kādai trešajai personai. Jau 12 tabulu likumos bija minēti ceļu un iebūves servitūti. Servitūtu mērķis bija labot trūkumus galvenokārt zemes gabalu īpašnieku attiecībās sakarā ar zemes gabalu sadalīšanu.
Sākotnēji Romā radās servitūti laukos, pēc tam pilsētās, bet personālservitūti radās krietni vēlāk. Romā izplatīti bija ceļu servitūti, kurus var atzīt par reālservitūtiem. Ceļa servitūtus dibināja gadījumos, kad kaimiņam bija nepieciešams celiņš, lai nokļūtu uz savu tīrumu vai dārzu, vai, lai dzītu dzirdīt lopus uz tuvējo aku vai upi. Arī pilsētās bija izplatīti servitūti. Tāds, piemēram, bija iebūves servitūts- tiesības iestiprināt kaimiņa mājas sienā vai mūrī atsevišķas sijas vai baļķus. Pazina arī notekas un citus servitūtus. Vēl bija sastopami personālservitūti, ko īpašnieks piešķīra uz savu lietu par labu kādai noteiktai personai. Personālservitūtu dibināja uz labuma saņēmēja dzīves laiku. Te var minēt dzīvokļu servitūtu, lietošanas un augļu iegūšanas servitūtu u.c.
Servitūtus nodibināja ieinteresētās personas, savstarpēji vienojoties ar aktiem. Prētora tiesībās bija paredzēts, ka servitūtus var nodibināt ar neformālu līgumu vai ar mutisku līgumu. Mantojuma gadījumā servitūtus varēja nodibināt ar tiesas spriedumu. Mantojuma atstājējs varēja testamentā nodibināt servitūtu starp mantojuma dalībniekiem, vai arī noteikt personālservitūtus.
Servitūti izbeidzās ar kalpojošās lietas bojā eju, ar servitūta nolietošanu. Lietošanas un augļu iegūšanas seervitūts beidzās ar labuma guvēja nāvi.
Servitūta lietošanas tiesības aizsargāja tiesa.

…