Jēdziens. Par servitūtiem senajā Romā sauca tiesības izmantot cita lietas, kuras dibinājās vai nu noteiktu labumu gūšanai pie zemes gabala ekspotācijas, vai arī par labu kādai konkrētai personai.
Vārds servitus nozīmēja “lietas verdzība”, “tās kalpošana”,t.i., tāda attiecības, pie kurām lietas, zemes gabals – preadium serviens, kalpo ne tikai savam īpašniekam, bet arī tiek izmantots ekonomisko labumu gūšanai arī kaimiņu zemes gabalā, valdošā zemes gabalā – preadium dominans, respektīvi priekš labumu gūšanas kaimiņam.1
Kalpojošās lietas īpašniekam bija jāatsakās no noteiktas iedarbības uz lietu, kādu viņš veiktu uz savu lietu, ja tā būtu brīva no mūžīgām citas personas tiesībām – servitus, quae in non faciendo consistit – servitūts, kurš sevī ietver atturēšanos no darbības: zemes īpašnieks apsolās ne celt ēkas augstāk par notektu augstumu, vai ciest – pati – citas personas darbība attiecībā pret lietu, kuru īpašnieks varētu izbeigt, ja lieta nebūtu aizsargāta ar servitūtu – servitus, quae in patiendo consistit, kurš iekļauj sevī pieļaujamību, piemēram, zemes īpašnieks apsolās pielaist kaimiņa lopus pie dzeramā ūdens. Pie labvēlīgām darbībām servitūts apgrūtināt nevarēja.
Senās romiešu tiesības pazina tikai zemes sertvitūtus, t.i., viena zemes gabala pakļaušanās citam zemes gabalam (preadium dominans) par labu viņa īpašniekam (D. 45. 1. 140. 2).
Tikai vēlāk, kad Roma kļuva par plaukstošās lielvalts centru, parādījās pilsētas servitūti, attiecībās ar apbūvētiem zemes gabaliem – servitutes praediorum urbanorum. Šie un citi servitūti pieņēma pilsētās daudzveidīgas formas.
Krietni vēlāk parādījās jauna personīgo servitūtu grupa – servitutes personarum. Par personīgiem servitūtiem uzskatīja tos kur tika pielietota tiesība mūžīgi izmantot lietu, proti, tik ilgi kamēr ir dzīvs servitūta izlietotājs.
Šo tēmu izvēlējos tādēļ ka manā īpašumā nonācis mantojums – zemes gabals, un es vēlētos gūt plašākas zināšanas par tām tiesībām kuras man ir un kuras man var aprobežot apkārt esošie zemes gabalu īpašnieki. Nekustama īpašuma apgrūtinājums ar servitūtiem ir būtiska sastāvdaļa darījumos ar nekustamo īpašumu. Jo īpaši aktuāli tas ir šobrīd, kad aizvien vairāk notiek darījumi ar nekustamo īpašumu (mantošana, pirkšana, pārdošana, izīrēšana, u.c.), līdz ar to palielinās nepieciešamība servitūtu pielietojumam.
Mans mērķis ir izpētīt servitūtu būtību un to pielietojumu dažādās situācijās saistībā ar nekustamiem īpašumiem.
Risinot zemes lietošanas tiesību jautājumus, ne mazāk svarīga un būtiska lieta ir servitūti. Civillikums precizē, ka servitūts ir apgrūtinājums pašai lietai, šai gadījumā nekustamam īpašumam, bet ne pašam īpašniekam.
Servitūts ierobežo īpašnieka noteiktās tiesības lietot savu lietu. Šis aprobežojums atkarībā no servitūta veida var izpausties divējādi: noteiktas ar lietas izmantošanu saistītās tiesības īpašniekam tiek atņemtas pavisam, piešķirot tās servitūta izlietotājam, vai arī īpašnieka tiesības tiek ierobežotas tā, ka noteiktas tiesības var izlietot gan īpašnieks, gan servitūta izlietotājs.
Servitūtu uzdevums ir dot labumu noteiktam nekustamajam īpašumam vai konkrētai personai.
CL izšķir divas servitūtu grupas: reālservitūti un personālservitūti. Tām savukārt ir vairāki mazāki sadalījumi.…
