Servitūti

1.Servitūti

Civillikumā ir raksturoti servitūtu veidi, to nodibināšana un servitūtu izbeigšanās pamati.
Servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu.
Civillikums izšķir divus servitūtu pamatveidus, kuri pēc tam iedalās sīkākos veidos:
personālservitūts - servitūts, kas nodibināts par labu noteiktai fiziskai vai juridiskai personai;
reālservitūts - servitūts, kas nodibināts par labu kādam noteiktam nekustamam īpašumam, tā ka to izlieto katrreizējais tā īpašnieks.
Ja rodas šaubas par servitūta apmēru, tas arvien pieņemams vismazākā apmērā.
Kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam jāatvēl servitūta izlietotājam arī visas tās blakus tiesības, bez kurām nav iespējams izlietot galveno tiesību, kaut arī no šīm blakus tiesībām izrietētu atkal sevišķs servitūta veids. Šīs blakus tiesības izceļas kopā ar galveno un kopā ar to arī izbeidzas.
Servitūts arvien apgrūtina tikai pašu lietu, bet ne tās īpašnieku, kādēļ arī par servitūtu nevar būt lietas īpašnieka personisks pienākums.

…