Latvijas Republikas Satversmes 105. pants paredz tādu cilvēka pamattiesību, kā tiesības uz īpašumu, t.i. Latvijas Republikā ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašums ir pilnīgas varas tiesības par lietu, tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību (2,927.p.).
Lai novērstu īpašnieka tādu rīcību, kas kaitētu, piemēram, blakus esošā īpašuma saimniekam, kā arī novērstu trūkumus, kas izveidojas, sadalot zemi privātīpašniekiem, ir nepieciešami dažādi īpašuma tiesību ierobežojumi. Šim mērķim kalpo arī servitūti, kas ir tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu (2,1130.p.). Servitūti ir nozīmīgi infrastruktūras objektu, piemēram, satiksmes ceļu, cauruļvadu, elektropārvades un telefona līniju ierīkošanā un izmantošanā uz svešas zemes, kā arī sveša zemes gabala dzīļu izmantošanā derīgo izrakteņu ieguvei (3,63).
Šajā referātā tiks apskatīta servitūtu izcelšanās, servitūtu regulējums un veidi Latvijas Republikas likumdošanā, kā arī šī institūta regulējums ASV.
Servitūts kā tiesība uz svešu lietu radies jau romiešu tiesībās. Tajā laikā pastāvēja arī citu veidu tiesības uz svešu lietu, piemērām, tiesības būvēt uz svešas zemes, bet servitūta tiesība bija svarīgākās no tām.
Servitūtu nepieciešamību noteica apstāklis, ka, sadalot zemi privātīpašumos, ne visi zemes gabali bija pilnvērtīgi izmantojami, piemēram, konkrētajā zemes gabalā nebija ūdens vai piemērotu ganību. Lai zemes gabala izmantošanu padarītu iespējamu un saimnieciski izdevīgu radās nepieciešamība izmantot blakus esošā zemes gabala iespējas. Savukārt, līdz ar pilsētu paplašināšanos un izaugšanu radās nepieciešamība pēc tiesiska līdzekļa, kas pasargātu vienu īpašnieku otra rīcības sekām, piemēram, aizliegtu blakus esošā zemes gabala īpašniekam būvēt ēkas tādā augstumā, kas pilnīgi aizsegtu gaismas piekļūšanu kaimiņu īpašumam (5,125).
Augstākminēto apstākļu dēļ tika ieviests tāds tiesību institūts kā servitūts. Vārds “servitūts” cēlies no latīņu vārda “servire” – kalpot: viens zemes gabals kalpo otra zemes gabala vajadzībām. Servitūta tiesības priekšmets bija nevis tās personas, kurai jāatļauj rīkoties ar savu zemi, rīcība, bet gan pats zemes gabals, kurš tika apgrūtināts ar servitūtu. Tādēļ servitūta tiesības subjekts saglabāja tiesības rīkoties ar svešo zemi arī tad, kad tai bija mainījies īpašnieks (5,126).…
