Sērs dabā un tā iegūšana. Atšķirībā no daudziem citiem elementiem, sērs dabā sastopams arī brīvā veidā. Nozīmīgākie sēru saturošie minerāli ir metālu sulfīdi un sulfāti: pirīts jeb dzelzs kolčedāns FeS2 ,vara spīde Cu2S , svina spīde PbS, cinka māns ZnS, ģipsis CaSO4 X 2H2O, glaubersāls jeb mirabilīts Na2 SO4 X 10H2O.
Sēru iegūst, attīrot Zemes dzīlēs esošo tīrradņu sēru. Lai atdalītu piemaisījumus, tīrradņa gabalus karsē. Izkusušo sēru nolej, tad vāra temperatūrā , kas augstāka par 450ºC. Kondensējot sēra tvaikus, iegūst tīru sēru. Sēru arī iegūst arī no sērūdeņraža H2S kas rodas, pārstrādājot naftu, akmeņogles, dabasgāzi un sulfīdrūdas.
Sēra īpašības un izmantošana. Sērs ir dzeltena kristāliska viela, kas ūdenī praktiski nešķīst, bet labi šķīst benzolā, toluolā, sērogleklī, anilīnā.
Rombiskais sērs. Sastāv no dzelteniem oktaedriskiem kristāliem. Ja tos izšķīdina benzolā un pēc tam šim gaistošajam šķidrumam ļauj iztvaikot, tad veidojas gari adatveida kristāli. Tas ir prizmatiskais sērs, ko var iegūt arī no izkausēta sēra, to lēni atdzesējot. Prizmatiskā sēra adatveida kristāli pakāpeniski sairst un atkal pārvēršas rombiskajā sērā, kas ir stabilāks. Ja izkausētu sēru ielej aukstā ūdenī, iegūst brūnu, staipīgu, gumijai līdzīgu masu – plastisko sēru.…
