Leģitimitāte veidojas pēc reliģiskā principa. Krievu ākstu, jokdaru kultūru kā jaunās mākslas sfēras konkurenti iznīcināja, un mākslinieki, baidoties zaudēt statusu, izvairījušies no tirgus laukuma izrāžu neizsmalcinātās izklaides elementiem. Leģitimitāte kļuvusi par elites instrumentu. Šo atsauci uz bagātajiem dīkdieņiem var īpaši manīt mūsdienu klasiskajā mūzikā. Bagātajiem jāslēpj savi sakari, citādi viņi atklātu savas privilēģijas. Un viņi joprojām pārsteidzošā mērā kontrolē to, kas notiek reālajā pasaulē. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ īstās pasaules mūzika un māksla sairst. Piemēram, ja Amerikā ir 20 tūkstoši komponistu ar potenciāli interesantu piedāvājumu, kā var nolemt, tieši kuru bīdīt vai pat klausīties, tanī brīdī vadību ņem pazīšanās, kontakti un laimīgas sagadīšanās.
Krievijas izglītības sistēmā nebija radošās inteliģences pārprodukcijas. Mākslinieku elite, neizjūtot konkurenci, varēja nostiprināties un stabilizēties, saglabājot augstus estētiskos standartus kultūrā.
19. gs. 60.gadu krievu valodas skaidrojošā vārdnīca definēja mietpilsoni vienkārši kā zemākās kategorijas pilsētnieku. Mūsdienu krievu valodas vārdnīcas par mietpilsoni raksta tā: cilvēks ar seklām, izteikti personiskām interesēm, šauru apvārsni un neattīstītu gaumi, vienaldzīgs pret sabiedrības interesēm. Socioloģiski mietpilsoņi ir sociālās mobilitātes rezultāts, jaunveidojamās pilsētas vidusšķiras cilvēki, kuri ir sasnieguši resursus, kas viņiem paver ceļu ne tikai primāro vajadzību īstenošanai vien.
Inteliģence nepieņem pilsētas vidusšķiras dzīvesveidu, saskatot tajā modernizācijas nevēlamo blakusproduktu. Terminu “inteliģence” ieviesa krievu rakstnieks F.Boborikins 19.gadsimta 60.gados un tas jēdzieniski noformēja garīgā un fiziskā darba dalīšanu Krievijā. No vienas puses, savas kritiskās domāšanas dēļ, radošā inteliģence bija dogmatiskajai padomju propagandas ietekmei vismazāk pakļāvīgā padomju sabiedrības daļa.
…
