Katram laikmetam un katrai tautai ir savi varoņi un ne varoņi, savi priekšstāvji un sekotāji, savi izredzētie un izstumtie, kā arī tādas personības, kuras nepakļaujas nekādam iedalījumam. Tas var būt tāpēc, ka viņu radošās izpausmes ir bijušas neparasti daudzveidīgas, gan tāpēc, ka viņi paši, iespējams, darījuši visu, lai apgrūtinātu savas gara un fiziskās dzīves teorētisku satvērumu vai pat padarījuši to gandrīz neiespējamu. Bet, iespējams, galvenais iemesls ir tas, ka viņu idejas ir tik pamatīgi savijušās ar divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta intelektuālajiem strāvojumiem, ka to atdalīšana prasa vai ķirurģisku precizitāti, un rezultāts bieži vien ir koncentrēts pamatideju uzskaitījums. Vai atkal, gluži pretēji, brīvu interpretāciju gaitā autoru oriģinālās domas var kļūt vai nesaklausāmas. Tāpēc domātāju dzīvespasaules apjaušanai būtisks ir gan viņu dzīves un radošās darbības, laikmeta konteksti, gan vēsturiskas un mūsdienu variācijas par autoru izvirzītajām tēmām, gan arī pašu tekstu zīmju un nozīmju saspēles. Viens no visintriģējošākajiem domātājiem filosofijas vēsturē, kura personības un daiļrades atminēšanai jau vairāk nekā pusotru gadsimtu veltīts ne mazums pūļu, ir dāņu vienpatis Sērens Obe Kirkegors (Søren Aabye Kierkegaard) (1813–1855).
Kirkegora dzīves un radošās darbības laiks sakrīt ar dāņu kultūras zelta laikmetu, kuru raksturoja stabilitāte un konflikts, franču revolūcijas un romantisma individuālisma ideju devalvācija, kā arī kultūras un intelektuālās dzīves aktivizēšanās (to skaitā arī masu komunikācijas līdzekļu, proti, preses lomas nepieredzēts pieaugums).
Kirkegors piedzima 1813. gadā pārtikušā ģimenē. Viņa tēvs dzīvoja nabadzībā, līdz pārcēlās uz Kopenhāgenu, kur piedzīvoja finansiālu veiksmi. Pēc nāves 1838. gadā viņš dēliem atstāja pietiekamu mantojumu, lai Kirkegors varētu atļauties nodarboties ar filozofiju, neuztraucoties par finansiālo situāciju.…