Bijušā Dienvidslāvija pēc darba autora domām bija interesants un piemērots temats zinātniski pētnieciskā darba izstrādei. Pēdējo gadu laikā masu mēdijos bieži tiek publicētas ziņas par notikumiem Balkānos – karadarbība, genocīds, etniskā tīrīšana, dažādu tautu neatkarības iegūšanas centieni un jaunizveidotas valstis. Rodas sajūta, ka Balkānu reģions ir tikai bijušā Dienvidslāvija vien, jo visu ievērību ieguvušo ziņu izcelsme nāk no šīs kādreiz eksistējošās valsts teritorijas. Pēdējās būtiskākās ziņas ir par Melnkalnes valsts atdalīšanos no Serbijas-Melnkalnes savienības un Kosovas neatkarības iegūšanas plāni. Taču, kā autors ir novērojis, diezgan maz cilvēku zin par to, kas un kāpēc patiesībā notiek šajā reģionā. Šajā darbā autors vēlējās radīt kopēju ainu par notikumiem Dienvidslāvijā un to iemesliem, kas sakņojas tālā pagātnē. Kaut vai piemēram, radās vēlme izprast, kādēļ divas tik līdzīgas tautas kā horvāti un serbi, kas runā vienā valodā (tikai rakstība pirmajiem ir latīņu, otrajiem kirilicas un reliģijas atšķirīgas), ienīst viena otru. Dienvidslāvijā notikušas daudzas zvērības pret civiliedzīvotājiem, un tas viss mūsdienās, ap tūkstošgades miju blakus rietumvalstīm, kas centušās iejaukties šajos notikumos, bet ar mainīgiem panākumiem.
Pagaidām stāvoklis reģionā nav vēl pilnībā nostabilizējies, jebkuru brīdi atkal var uzliesmot etniskie konflikti. ANO pašlaik aktīvi strādā pie Kosovas neatkarības jautājuma risināšanas un joprojām var gaidīt jaunu valstu izveidošanos ilgākā laika periodā. Tādēļ šī tēma ir ne tikai vēsturiski interesanta un sarežģīta, bet arī joprojām ļoti aktuāla visai pasaulei.
Informācijas iegūšanai darba autors izmantojis avīžu rakstus, mācību, vēstures grāmatas un interneta resursus.
Pirmās idejas par par kopīgu dienvidslāvu tautu valsti radās 17. gs beigās. To attīstīja horvātu filozofi un rakstnieki, kuri uzskatīja, ka tikai kopīgi apvienojoties, slāvu tautas var mēģināt atbrīvoties no Austroungārijas un Otomaņu impēriju tirānijas un diktatūrām. Šī ideja kļuva populāra gan tikai uz 19. gs. beigām, galvenokārt dēļ skarbas austro-ungāru diktatoru politikas, kas bija vērsta pret brīvības iegūšanas centieniem. Kad Otomaņu impērija kļuva vājāka, un Serbija, Grieķija un Bulgārija kļuva stiprākas pēc Berlīnes kongresa, dienvidslāvu tautām, kas dzīvoja Austroungārijas pakļautībā, parādijās cerības uz suverenitāti, un ideja par apvienošanos ieguva jaunu impulsu.…