Vedības (arhaisms ‘vedības’ – „kāzu brauciens” (uz vīra mājām); svinības; mielasts pirms šī brauciena. Vārds ‘vedības’ atvasināts no verba ‘vest’ (Pamatā IDE – ‘ edh’ – vest, precēt; sanskritā ‘vadhūh’ – līgava, jauna sieva) senajam latvietim bija otrais svarīgais cilvēka mūža gods, pat viens no lepnākajiem un visnozīmīgākajiem, jo ar vedībām iezīmējās gluži jauns posms cilvēka dzīvē, tā bija sava veida ‘iniciācija’, jo vedības, domājams, uzskatāmas par svarīgu soli indivīda attīstībā - gan psiholoģiskā, gan fiziskā aspektā. Tā ir pāriešana citā kārtā; no neprecēto kārtas precēto kārtā; jauna puiša tapšana par vīru; jaunas meitas – par sievu; vīrieša un sievietes saistīšanās vienā kopējā mūžā. Jaunam cilvēkam vedības bija īpaši nozīmīga lieta. To apliecina daudzās rūpes par bērna tautās ejamo laiku jau kopš mazotnes un maģiskās darbības (zīlēšanas un tml.), kas saistās ar vēlmi izzināt savu nākotnes dzīvesbiedru, paredzamo tautās iziešanas laiku un drīzākas apprecēšanās sekmēšanu. Zīlēšanas un citas maģiska rakstura izdarības tika veiktas pārejas laikā – saulgriežos, it īpaši – Jāņos un Ziemassvētkos. Visbiežāk dzīvesdraugu uzskatīja par Dieva vai Laimas lemtu jau iepriekš (Dieviņ, tavu padomiņu,/ Laimiņ, tavu likumiņu!/ Meita biju, sieva tapu,/ No sieviņas māmuliņa.). Tieši viena no Laimas, personificētās likteņa lēmējas dievības, darbības līnijām saistās arī ar šo cilvēka dzīves rituma krustpunktu – precībām; Laima ir atbildīga par tām. Viņas lēmumam pakļauts viss cilvēka mūžs, tostarp – iziešana tautās. Laimas lemtais nav ne pārgrozāms, ne atceļams (Ai, Laimiņa, licējiņa,/ Kā tu biji nolikusi:/ Atstāt tēvu, māmuliņu,/ Iet pie sveša cilvēciņa.). Laima rūpējas par meitas, jo īpaši – sērdienes precībām (Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē). Tas vedībām piešķir sakrālu nozīmi – jo kaut kas ir dievību, ne vien cilvēku prātu izlemts.…