Seno laiku mērvienības

Attīstoties sabiedrībai, radās nepieciešamība maksāt, svērt, sadalīt, mērīt, jo tā pārgāja uz sava veida tirgus ekonomiku. Taču vēl agrāk noteikti ievēroja, ka katram traukam atbilst noteikts lielums, daudzums, ko tajā var ielikt, ieliet vai iebērt, un saskatīja likumsakarības, kas ir pamats mērvienībām.
Mēru sistēmas nosaka attiecības starp atsevišķām vienveidīgām mēru vienībām un rāda to atvasināšanu no dažādām pamatvienībām. Katru lielumu var noteikt, uzrādot tā attiecību pret vienveidīgu, patvaļīgi izvēlētu pamatlielumu – vienību. Šādu vienību, ja tā visos gadījumos paliek viena un tā pati un ir vispār pazīstama, sauc par mēru.
Mazāki lielumi jāapzīmē ar pamatmēra daļām. Parasti pamatmērus agrāk sadalīja 2 daļās – pusēs, tad puspusēs jeb ceturtdaļās utt. Senā krievu mēru sistēmā tāda dalīšana turpinājās līdz . Vienības dalīšana 3 daļās lika pamatu agrāk plaši izplatītai divpadsmitnieku sistēmai, kas jau ļoti tuva decimālajai. Visvairāk pamatmērus dalīja ar 2, 3, 5 un šo skaitļu reizinājumiem, bet bieži lietoja arī 7, 13, 28 u.c. skaitļus. Mēru vienībām izraudzījās lielumus, kas bieži atkārtojas vai sastopami dabā, piemēram, cilvēka locekļu (pēdas, rokas u.c.) garumu, labības graudu svaru. …