Senlatviešu kāzas jeb vedības ir viens no visnozīmīgākajiem godiem latviešu dzīvē. Ar vedībām tiek iezīmēts jauns posms cilvēka dzīvē, kad no neprecēto kārtas pāriet jaunā – precēto - kārtā.
Jaunajiem cilvēkiem tas ir ļoti nozīmīgs laiks, to pierāda daudzie mēģinājumi jau iepriekš uzzināt sava turpmākā dzīves biedra vārdu. Ar maģijas palīdzību cenšas arī ietekmēt iemīļoto cilvēku vēlamajā virzienā. Labvēlīgs laiks zīlēšanai un dažādām maģiskām darbībām ir pārejas laiks – saulgrieži. Piemēram, Ziemassvētkos un Jaungada vakarā, lai uzzinātu ko tuvāk mīlestības lietās, iet ārā klausīties dažādus trokšņus; no kuras puses ries suns , uz to aizprecēs; trīs reizes ar kaķi rokās skrien ap istabu un tad iemet to istabā pa durvīm: ja kaķis skrien zem galda, apprecēsies, ja lec uz galda, ne.
Jāņos centrālais zīlēšanas atribūts ir vainags. Meitas nopīto kroni, saulei rietot, met ozolā. Ja kronis tur ieķeras, šai gadā dabūs precēties; ja nokrīt zemē, vēl jāgaida. Vainagus laiž dīķī vai upē un skatās, vai tie saies kopā.
Senās kāzas visbiežāk notika rudenī, kad lauku darbi jau pabeigti un apcirkņi pilni ar labību.
Vedības ir visvairāk apdziedātais mūža gods, kas izdarību daudzumā , tradīciju kuplumā un līksmībā pārsniedz visus pārējos latviešu godus un svinības. Vedībās saglabājušās vissenākās līgavas zagšanas paražas, kas laika gaitā savienojušās ar jaunāko laiku izdarību pienesumiem. kopā saplūdušas, tās veido lielu eposu, kura tēloju gaitā izpaužas latviešu tautas dievestības jausmas, dzīvesprieks un neiznīcināmu tradīciju strāvojums. Salīdzinot vedību paražas ar zināmiem vēsturiskiem notikumiem, iespējams izsekot to attīstībai un maiņām dažādos laikos un apstākļos.
Vissenākais sievas iegūšanas veids ir līgavas zagšana, puisis, kas vēlas iegūt sievu, slepeni noskatās meitu, un viens pats vai ar kādiem palīgiem meitu sagūsta un aizved uz savu sētu. Meitas piederīgie pamanījuši viņas aizvešanu, steidzas zagļus panākt un metu atbrīvot.
Drīzi, drīzi bāleliņi,
Kumeliņus seglojat,
Dzenaties pēc māsiņas,
Ko aizveda sveši ļaudis.
Pati māsa cenšas dot norādījumus panāksniekiem(brāļiem, kas viņai dzenas pakaļ), lai tie nenomaldītos visbiežāk uz ceļa meta vainaga vizuļus, raibus dzīparus, prievītes, puķes.
No celiņa es pazinu,
Kur aizvesta mūs māsiņa,
Kur kumeļi stāvējuši,
Tur ziediņi nobiruši.
…
