Senā indiešu literatūra ir viena no vissenākajām pasaulē. Vienīgi ēģiptiešu un šumeru literatūras tiek uzskatītas par senākām, taču indiešu literatūra ir sarakstīta indoeiropiešu valodā. Senindiešu literatūrā, tāpat kā vairumā seno literatūru, nav stingra norobežojuma starp reliģisko un laicīgo literatūru, starp didaktisko un izklaidējošo. Pat vēlīnās sanskrita poēzija nereti ir populāru un zinātnisko darbu poētiska ilustrācija. Senindiešu literatūrā nav arī stingras robežas starp poēziju un prozu. Senindiešu romānā izmantoti senās poēzijas principi, bet zinātniskie traktāti filozofijā, medicīnā, astronomijā, arhitektūrā uzrakstīti dzejā. Tāpat arī senindiešu literatūrā sastopams arī dzejas un prozas apvienojums vienā darbā.
Indoāriešu lielākajiem sasniegumiem nebija materiāla daba, tie nebija taustāmi un galvenokārt saistījās ar valodas un dzejiskās izteikmes izkopšanu. No paaudzes paaudzē mutvārdu tradīcijas ceļā tika nodots milzīgs daudzums himnu, burvju vārdu un lūgšanu, kas sacerētas ilgā laika posmā un pazīstamas ar nosaukumu “Četras Vēdas”. …