Iespējams 1590. gadā serpentīnu ieveda Edme Guillaume, kanons Auxerre. To lietoja reliģiskajā mūzikā, lai papildinātu zemās vīru balsis. Kad labi spēlēja, tas saplūda ar balsīm un deva dziļumu korāļa skanējumam. Nākamo divu gadsimtu laikā pēc tā ieviešas, to lietoja kā militāro orķestru instrumentu, un vēlāk no serpentīna attīstijās ophecleide un tuba.
Serpentīnam ir sešas pirkstu atveres, kas izvietojās uz diviem no trīs līkumiem ar pamattoni no do. Notīm si un do bija viena un tā pati atvere katras oktāvas augšā, atšķirību skaņas augstumā veidoja strādājot ar lūpām vai izmantojot īkšķa atveri. Tā pat kā parastajai kornetei un tenora kornetei, arī serpentīnam piemita labas skanējuma spējas, kas protams bija atkarīgas no spēlētāja. Visdzidrākais ir tikai pamattonis. Hromatismus iegūst ar puspavēru pirksta atveri vai atveres sadalījumu. Koniskā tuba atšķirībā no serpentīna ir par 6 pēdām garāka. Serpentīna konstrukcija ir līdzīga mazākajām kornetēm. Tam ir līkums āķa formā no iemuša līdz spēlētāja lūpām. Tā koka ķermenis (parasti no valrieksta) ir dažreiz veidots no vairākiem diezgan īsiem gabaliem, kas savienoti kopā un pārklāti ar ādu. Bieži vien tas ir salīmēts no diviem pilnīgi dobiem un pusēm sadalītiem koka blokiem. Līdzīgi kā tenora kornetei, serpentīna forma sākas ar pirkstu atverēm un nobeidzas ar iemuti. Tā diapazons ir plašs – līdz pat 3 oktāvām.
Šķērsflautai ir gara vēsture daudzās kultūras, lai gan tā nav bijusi tik populāra kā blokflauta. Tā tiek saukta arī kā flute transversiere, flute allemende, flute d’Allemagne, transiere, Flote, Querflote, Flauto, flauto traverso vai traversa. Pirmo reizi tā ir manīta Ķīniešu mākslā 9. gadsimtā p.m.ē. Etrusku atbrīvošana (reliefs) (2. un 3. gadsimtā p.m.ē.) un Romiešu monēta (169 gads p.m.ē.) pierāda, ka arī citām senajām kultūrām bija šis instruments, lai gan grieķiem acīmredzot nebija. Pēc Romas krišanas, šis flautas tips izzuda no eiropiešu mākslas līdz 10. un 11. gadsimtam, kad tas, šķiet, tiek ievests Vācijā no Bizantijas. 14. gs.
Šķērsflauta sāka parādīties nevāciskajā Eiropā. Tās lietoja Spānijas karaļa Alfonso X galms. 14. gs. Par tām runāja franču dzejnieki un Machaut. Tajā laikā šķērsflautas bija jaunums Itālijā, kā uz to ir vērsis uzmanību Sachs savā darbā Real – Lexikon. Viņš minējis, ka falauti alemani che si sonano a mezo elflauto, et non in testa, come si fanno li nostri (Vācu flautas pūš no instrumenta viena sāna un ne no augšas, kā pie mūsējām ir.)…
