Sengrieķu literatūrai, t.i., literatūrai, kas tapusi sengrieķu valodā laikā no 9. - 8. gadsimta p.m.ē. līdz aptuveni 4. gadsimtam mūsu ērā1, ir izcila loma Eiropas literatūras izveidē un attīstībā, tā ir vissenākā literatūra šajā pasaules daļā un vienīgā, kas attīstījusies pilnīgi patstāvīgi, nebalstīdamās uz citu literatūru pieredzi2, tajā pašā laikā, kā rakstījis angļu vēsturnieks S. M. Burovs, tā „veidoja visu turpmāko atziņu un attīstības pamatus”3.
Gadsimtu gaitā grieķu bērni auga mācīdamies Homēra darbus, apgūdami no tiem grieķu pasaules uzskatu un varoņa pienākumus4, pārējās Eiropas cilvēkus grieķu darbi turpināja ietekmēt visus nākamos gadsimtus. Žanru daudzveidība un satura bagātība, kas tiem raksturīga, lielā mērā ir bijusi noteicošā visā turpmākajā literatūras attīstības procesā, līdz pat mūsu dienām5, neizsīkstoša ir izraisītā apbrīna un interese, šodienas cilvēkam iepazīstoties ar sengrieķu garīgās kultūras mantojumu. Filozofi, vēsturnieki un politologi nebeidz studēt tādu sengrieķu domātāju kā Platona, Aristoteļa un Hērodota darbus, dramaturgi – Sofokla un Eiripīda lugas, jo Grieķiju varam uzskatīt ne vien par Eiropas literatūras, bet arī mūsdienu teātra dzimteni.
Pat viens no ievērojamākajiem renesanses dzejniekiem un dramaturgiem, viens no izcilākajiem autoriem pasaules literatūrā Šekspīrs, ir teicis, ka „dzīve ir teātris un mēs – aktieri tajā”, ar šiem vārdiem spilgti atainodams teātra milzīgo nozīmi cilvēka dzīvē; vērtības sabiedrībā mainās, un teātris tām līdzi, tomēr saglabājot raksturīgās pazīmes, iezīmes un veidolu, tāpat kā cilvēks cenšas saglabāt un pilnveidot savu cilvēcīgumu. Saskatot šo abu kultūras izpausmju, tēmu, t.i., literatūras un teātra, ciešo saistību ar cilvēka, tātad arī manu, dzīvi, par sava referāta nosaukumu izvēlējos „Sengrieķu literatūra un teātris”.
Sešās nodaļās, vadoties pēc tradicionālās sengrieķu kultūras attīstības hronoloģijas, pievēršot uzmanību arī Egejas kultūras laikposmam, cenšos īsumā iepazīstināt ar sengrieķu literatūru un ievērojamākajiem katra perioda autoriem, kā arī teātra vēsturi, tā nozīmi Senajā Grieķijā un līdzībām ar mūsdienu teātri, 4.3 apakšnodaļā lasītājam būs iespēja iepazīties ar mūsdienās zināmo informāciju par pazīstamākajiem dramaturgiem.
Vēsturi nekad un neviens nevar apgūt vai izpētīt „līdz galam un visu”6,bet īss, kodolīgs un saturiski labi izveidots – pārskatāms un interesants – materiāls var ļoti palīdzēt, kalpojot kā iedvesma un ceļrādis turpmākiem pētījumiem, ar tādu mērķi veidoju šo referātu, no sirds cerot, ka tas kalpos par labu stimulu lasītājam turpināt interesēties par sengrieķu literatūru un dramaturģiju, kas tik ļoti mani aizrāva, strādājot pie šī darba izveides.…
