Mainoties sabiedriskajām iekārtām, vairāk kārt ir mainījušies priekšstati par audzināšanu. Šobrīd, kad veidojam demokrātisku sabiedrību, audzināšanas mērķis ir brīva, patstāvīga un atbildīga personība. Jo kā man slimnīcā teica vecmāte pieņemot manu dēliņu: ‘’Tagad dzimst nevis bērni, bet jau gatavas personības.’’
Bez zināšanu uzkrāšanas ir būtiski iemācīt jauno cilvēku integrēties sabiedrībā un nostiprināt attieksmi pret dzīves pamatvērtībām, tai skaitā pret sevi un savu veselību kā līdzekli citu vērtību iegūšanai. Audzināšanas rezultātā ir jārada skolēnos vēlme sevi garīgi un fiziski pilnveidot, bet tas nav iedomājams bez savstarpējo attiecību kultūras un sapratnes. Personība var veidoties tikai mijiedarbojoties ar vecākiem un pedagogiem – autoritātēm, kuri ir iemantojuši cieņu un uzticību. Tādu autoritāšu pamatā ir atbildība par savu uzdevumu, savstarpējo attiecību un savas personības pilnveidošanu, kā arī gatavību uzturēt nepārtrauktu dialogu ar bērnu.
Balstoties uz šo visu, man vistuvākie ir Kvintiliāna uzskati. Man liekas, ka viņa domas ir vairāk piemērotas mūsdienu bērniem.
Skolā apmācība sākas 6 vai 7 gadu vecumā. Varētu domāt, ka šinī vecumā bērns arī sāk mācīties. Kvintiliāns uzskata, ka audzināšana jau ir jāsāk ģimenē. Tur es viņam pilnībā piekrītu. Īstenībā bērns sāk mācīties daudz agrāk – tūlīt pēc dzimšanas. Pirmajā gadā bērns apgūst visas tās lietas, kas atrodas mājās un ko ikdienā mēs pat vairs neievērojam: mēbeles, saimniecības piederumus, nemaz nerunājot par spoguli vai televizoru, kas katrs par sevi bērnam ir vesela pasaule. …