Sengrieķu filosofs Sokrāts

Laikā, kad arvien vairāk iezīmējās grieķu natūrfilosofijas krīze un domājošo cilvēku prātos atsaucību gūst sofistu sludinātās mācības, Atēnu ielās un tirgus laukumos bieži var sastapt kādu vīru. Pēc izskata viņš līdzinās satīram – drukns, lielu galvu, uzrautu degunu. Dažkārt, ejot pa ielu, viņš pēkšņi apstājas – it kā sastingst, stāv stundu, divas. Šķiet, viņš iegrimis dziļās pārdomās. Viņā noraugās garāmgājēji – dažs ar neslēptu izsmieklu, cits dziļā cieņā, taču lielākā daļa, liekas, šo dīvaini pat nepamana. Pēc brīža arī viņš pats, kā pamodies no dziļa miega, paveras apkārt, tad turpina ceļu. Par visu vairāk viņš mīl runāt. Viņš runā uz ielas un tirgus laukumā. Viņš iegriežas krodziņā un metālkalēja darbnīcā, viņš labprāt ielaižas sarunā ar ēzeļu dzinēju, kalēju, kurpnieku, ādmini. Viņš gatavs runāt, pārliecināt par savu patiesību katru, kas viņu uzklausa. Dažkārt viņu pavada sajūsminātu klausītāju svīta – to vidū pazīstamu aristokrātu dzimtu jaunās paaudzes pārstāvji.
Kas ir šis vīrs? Viņu pazīst gandrīz vai katrs atēnietis.…