ŠENGENA NAV TIKAI PILSĒTA, BET ARĪ „ES ROBEŽU SARGS”
Pēdējos mēnešos daudz dzirdēts par tā sauktās Šengenas naudas izlietošanu. Mazāk runāts par Šengenas līgumu, kas robežu šķērsošanu starp ES dalībvalstīm padarījis daudz vieglāku.
Pašlaik jau vispārpieņemtajam terminam «Šengenas līgums» ir sena vēsture. Jau no astoņdesmito gadu sākuma tā laika ES dalībvalstu starpā notika diskusijas par to, kā atvieglot šo zemju pilsoņu ceļošanu. Dažas dalībvalstis uzstāja, ka brīvu ceļošanas principu drīkstētu piemērot tikai ES pilsoņiem, saglabājot iekšējās valstu robežas. Uz tām tiktu saglabāta robežkontrole, lai varētu pārbaudīt tos ceļotājus, kas nav ES pilsoņi. Taču otra valstu grupa uzsvēra, ka ceļošanas brīvība piemērojama ikvienam. Vienīgais nosacījums tiem, kas nav ES pilsoņi, būtu ieceļošanas vīzu iegūt kādā no ES dalībvalstīm. Tas nozīmētu, ka kontrolētas tiktu tikai ES ārējās robežas.
2. «PIECĪŠU» LĪGUMS
Tobrīd par šādu robežu šķērsošanas liberalizāciju vienoties neizdevās. 1985. gadā piecu ES dalībvalstu – Francijas, Vācijas, Beļģijas, Luksemburgas un Nīderlandes – delegācijas tikās nelielā Luksemburgas pilsētiņā Šengenā, lai parakstītu speciālu līgumu. Tas paredzēja, ka piecas valstis veido teritoriju, kurā vairs nepastāv iekšējās robežas. Ikdienā (tagad arī oficiālajos dokumentos) tā tiek saukta par Šengenas līguma teritoriju.
Piecas šā līguma valstis ieviesa vienotu vīzu politiku savai teritorijai un vienojās veikt pastiprinātu kontroli uz tās ārējām robežām. Šengenas līguma valsts pilsonim nevajadzēja vīzu ceļošanai pa līguma teritoriju. Savukārt, ja bija vīza iebraukšanai jebkurā no Šengenas līguma valstīm, tā ļāva brīvi ceļot pa visu līguma teritoriju.
Līgums arī noteica, ka pārbaudes uz iekšējām robežām var tikt veiktas uz laiku, ja tas nepieciešams sabiedriskās kārtības vai nacionālās drošības dēļ. Pēdējo reizi šo līguma nosacījumu pagājušajā gadā uz dažiem mēnešiem izmantoja Francija. Tas notika sakarā ar plašajiem imigrantu jauniešu nemieriem visā valstī. Tobrīd Francijā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis un veiktas pastiprinātas pārbaudes uz valsts robežām.
Laika gaitā Šengenas līguma teritorija ir paplašinājusies. 1997. gadā līgumam bija pievienojušās jau 13 no tobrīd 15 ES dalībvalstīm. 1999. gadā Nīderlandes galvaspilsētā Amsterdamā visas ES valstis vienojās, ka Šengenas līgums būtu obligāti iekļaujams iestāšanās līgumos arī tām valstīm, kas ES tiks uzņemtas nākotnē. Pašlaik līguma darbības zona aptver visas ES valstis, kā arī Islandi un Norvēģiju. Jaunajām dalībvalstīm minētais līgums kļuva par iestāšanās līgumu neatņemamu sastāvdaļu, kad tās 2004. gada 1. maijā tika uzņemtas ES. Tajā pašā laikā jaunajām dalībvalstīm joprojām nav pilnas dalības Šengenas līgumā, jo vēl jāveic pasākumi, kas nodrošinātu atbilstošu šo valstu ārējo robežu kontroli.
…
