Literatūra kopš rakstības izgudrošanas ir bijis galvenais pieredzes nodošanas veids, ja neskaitām verbālo. Literatūra ir veids kā izpaust savas sajūtas, piedzīvoto un vēlmi palīdzēt citiem vai brīdināt par kaut ko. Taču galvenais literatūras uzdevums, tāpat kā kultūras uzdevums vispār, ir izklaidēt lasītāju un radīt domāšanu. Ja tas netiek darīts, tad no uzrakstītā lielas jēgas nav.
Līdz mūslaikiem caur gadsimtiem sakrājušies daudzi autori, kurus godina pat simtiem gadu pēc viņu nāves:
Šekspīrs, Bairons, Hamsuns, Remarks, Mērija Šelija, Māsas Brontē, Kafka. Literatūra piedzīvojusi simtiem transformāciju visas cilvēces vēstures laikā un izgājusi cauri dažādiem posmiem – Klasicisms, Romantisms, Reālisms, Modernisms utt. Šobrīd noslēdzas Post-Mo jeb postmodernās literatūras periods, kas pats tā arī nav spējis radīt no sevis neko jaunu, tikai pārveidot jau labi zināmās vecās lietas citās kombinācijās, uzsverot dzīves bezjēdzību un pesimismu gan mākslā gan ārējā izskatā. It īpaši to var izjust latviešu post-mo dzejā. Kā piemēru var minēt vortālu „Satori” un tā ikdienišķos autorus Santu Skujiņu ar krājumu „Jūra mostas iekliegdamās” vai pagājušās desmitgades dzejnieci Velgu Krili, kas būdama romantiķe šajā gadsimtā izdarīja pašnāvību savā mājā, pakaroties siksnā.
Šobrīd diemžēl skolā izglītības programmā ir iekļauti pārsvarā latviešu jaunās strāvas darbi, kas uzskatāmi par klasiku „Mērnieku laiki”, „ Nāves ēnā”, utt. Lai arī 21.gs. pusaudzim tie šķitīs morāli novecojuši. Un tā tas arī ir. Lai cik tizli tas nešķistu, nav jēgas pat runāt par sengrieķu eposiem, kam mūsdienās vērtība ir tikai tik tālu, kamēr mēs tos uztveram kā tā laika dzīves atspoguļojumus un meklējam darbos sasauci ar tā laika dzīvesveidu un veicam pētījumus, taču tiem nav liela vērtība kā literāriem darbiem mūsdienās. …
