Ārvalstu tiesību vēsture ir zinātne, kas pēta tiesību vēsturisko evolūciju ārvalstu teritorijā. Periodizējot tiesību vēsturi, kā pirmais ir paražu tiesību periods pirmatnējā sabiedrībā (līdz 4000.g.p.m.ē.), nākamais periods, no 4000.g.p.m.ē. līdz 8 gs.p.m.ē. ir arhaisko tiesību periods, kas izcēlās ar stabilitāti un konservatīvismu.
Likums vēl neuzspiež paražas, nav radusies jurisprudence. Likumi ir formēti konkrēti, pastāv uzskats, ka tie ir Dieva izdoti un to pārkāpšana nozīmē sacelšanās pret dievišķo. Raksturīga tiesiska nevienlīdzība (kārtas, sociālie slāņi, vergi: piemēram, ir beztiesiski cilvēki).
Arhaistisko tiesību periods raksturīgs senajai Ēģiptei, senām Divupju jeb Mezopotāmijas valstīm, senās Indijas civilizācijām, senām valstīm Ķīnas teritorijā, Hektu valstīm, senebreju civilizācijai. Par senebreju tiesībām tuvāk.
Senā Palestīna atradās starp Vidusjūru un Nāves jūru (sākotnēji šeit izveidojās kanaāniešu pilsētvalstis). Ebreju pirmdzimtene ir Mezopotāmija, Ūras pilsēta, bet tās cilctēvs, saskaņā ar Bībeles vecās Derības vēstījumu ir Ābrams. Ap 1800.g.pr.kr. senebreji patriarhu vadībā atstāja Mezopotāmiju un sāka apmesties Kanaānā. Kā vēsta Bībele, visas ebreju ciltis tika padarītas par vergiem un izvestas uz Ēģipti. 1320.g.pr.kr. ebrejus no Ēģiptes izveda pravietis Mozus. Pēc vecās derības, četrdesmit no nodzīvotājiem 129 gadiem Mozus veltījis, lai ebreji varētu atgriezties Palestīnā. Mozus laikā ebreji sāk pielūgt Dievu Jahvi. Mozus vadībā ebreji noslēdz derību ar Jahvi un atzīst to par vienīgo Dievu, solīdami ievērot visus viņa pavēstītos likumus un reliģiskās normas. Savukārt Jahve izvēlas ebrejus par izredzēto tautu, kuru viņš ņem savā aizsardzībā un apsola Kanaānas zemi.…
