Senās Romas juristu mācība par tiesībām

Romas senatnē pirmie juristi bija priesteri (portifices), kas vienīgie zināja kalendāru un tiesu dienas: kad un kur iztiesājami civiltiesiski strīdi un kā tulkojami likumi.
Vēlāk sāka attīstīties laicīgā jurisprudence. Pēc senajām ziņām, Korunkānijs ap 253. gadu pirms m.ē. sācis klaji dot padomus prāvniekiem tiesvedības lietās; rakstītus darbus viņs neesot atstājis. Tālāk šajā virzienā darbojies Ēlijs. Būdams 200.gadā pirms m. ē. edils, 198.gadā konsuls, 190.gadā cenzors, viņš sarakstīja jaunu, papildinātu tiesas prasību formulu grāmatu ar nosaukumu Ius Aelianum, kas saukta par Tripertita, jo tā sastāvēja no trīs daļām: a) XII tabulu likumi, b) to iztulkojums un c) prasību formulas. No labākajiem republikas laika juristiem minami: Katons vecākais (234.–149.g.) un Katons jaunākais (192.–152.g.); Kvints Mūcijs Scēvola, kas bijis konsuls 95.gadā pirms m.ē. un sarakstījis sistemātisku apcerējumu par Ius Civile. Viņa skolnieks Alfens Vārs komentējis abas tiesību sistēmas – Ius civile un Ius praetorium.
Šie republikas perioda juristi, kurus vēlāk sauca par veteres iurisconsulti, bija laicīgās jurisprudences pamatlicēji. Viņu darbība izpaudās atbilžu un padomu došanā prāvniekiem tiesas procesa jautājumos (respondere), juridisku aktu labāko formulu izstrādāšanā (cavere) un pareizākās procesuālas rīcības vadīšanā. Viņi sāka arī rakstīt visai ietekmīgus iztirzājumus, izklāstot vispārinātus principus, no kuriem daudzi vēlāk kļuva par juridiskiem sakāmvārdiem. Rakstīdami kritiskus komentārus, republikas laika juristi veicināja juridiskās zinātnes attīstību1.…