Mūsu ēras 1. gadsimta beigās Roma kļuva par sava laika pasaules lielvalsts galvaspilsētu. Reizē ar milzīgās impērijas teritoriju paplašināšanos un vispārējās labklājības uzplaukumu pakāpeniski tika attīstīta arī celtniecības māksla – tika būvēti grandiozi akvedukti un tilti, veidoti pamatīgi ceļi un celti iespaidīgi amfiteātri; visa šī laika celtniecība liecināja par impērijas bagātību un varenību, kaut būvju pamatā bija vērojami racionāli un mērķtiecīgi apsvērumi.
Romiešiem bija izcili sasniegumi arhitektūrā, dažādu sabiedrisko objektu celtniecībā. Arhitektonisko formu izvēlē Romai ir tendence uz efektiem. Daudzas celtnes bija celtas ne tikai parastajām vajadzībām, bet arī, lai varētu parādīt Romas un to pilsētnieku bagātību, greznību. Romiešiem patika tīrs dekoratīvisms - grīda no mozaīkām, ciļņiem greznotie griesti, īpatnējās cilvēku un dzīvnieku figūras, tur bija izvietotas palmas, zīdkoki, efejas. Raksturīgas ir pēc perspektīvas likumiem konstruētas ornamentālas ainavas, spilgtas un daudzveidīgas krāsas, līniju vijīgums, visu apgleznojumu greznums, efektīgums, spožums. Tas viss liecina par romiešu slieksmi uz jutekliskumu kā raksturīgu viņu kultūras iezīmi.
Roma radīja jaunu arhitektonisku formu– velvi, kas tālāk pāriet kupolā. Kupola velve– romiešu kosmiski sociālais universs, kam jāpauž doma par impērijas vienību, pasaules pārvaldīšanu, kas spējusi abstraktu valstiskumu identificēt ar tautu materiālo dzīvi. Tas pauž sociālās impērijas spēku. Roma grib pārsteigt, satriekt.
Senās Romas kultūrai ir pavisam cits raksturs nekā antīkajai grieķu kultūrai. Grieķi ir radījuši daudzus mākslas daiļdarbus, likuši pamatus arhitektūrā, kādu mēs to pazīstam šodien, tēlotājmākslā, literatūrā. Bet romiešu dzīves stils pavisam atšķīrās no visām tautām ar attīstīto kultūru. Senais romietis domāja praktiski, gandrīz nekas no tā ko šī tauta radīja nebija bez praktiska pielietojuma– ne milzīgais Kolizejs, ne Akvedukti– milzīgie ūdensvadi pāri upēm un citiem šķēršļiem, ne nabaga koka spieķītis.…
