Palestīna (gr. Palaistinē) – vēsturisks apgabals Rietumāzijā, starp Vidusjūru, Jordānas upi, Nāves jūru un Vādī al Arabas grābenu. Nosaukums Palestīna tiek atvasināts no ebreju vārda Pelešet, kas Bībelē nozīmē filistiešu zeme. Pēc ebreju valstiskuma pilnīgas iznīcināšanas 135.gadā un viņu izklīdināšanas pa visu pasauli romieši un grieķi Jūdejas, Samarijas un Galilejas teritoriju sāka saukt par Palestīnu, bet 3.gs. beigās tā jau sauca visu iepriekšējo Senās Palestīnas valsts teritoriju.1
5.-4. gt.p.m.ē. Palestīnas teritorijā, ienāca semītu ciltis, kas 3.-2.gt.p.m.ē. izveidoja agrās šķiru sabiedrības pilsētvalstis. 18.gs. p.m.ē. Palestīnas teritoriju iekaroja hiksi. 16.-13.gs.p.m.ē. Palestīna bija Senās Ēģiptes varā. 13.gs.p.m.ē. Palestīnu sāk iekarot senebreju ciltis. 12.gs.p.m.ē. Vidusjūras dienvidaustrum piekrasti iekaroja filistieši. Pārējā Palestīnas teritorijā senebreju ciltis 11.gs.p.m.ē. nodibina Izraēlas-Jūdejas valstī, kas ap 928.g.p.m.ē. sadalījās Izraēlas valstī un Jūdejas valstī. Vēlāk Palestīnas teritorija ietilpa Ahemīdu (pēc 539.g.p.m.ē.), Maķedonijas Aleksandra (4.gs.p.m.ē.), Ptomelaju un Teleikīdu (3.-2.gs.p.m.ē.) un Senās Romas valstī (63.g.p.m.ē - ~66.g.m.ē.)2
Kaimiņos Senajai Palestīnai atradās dažādi kaimiņi: Feniķija, Sīrija, kuras lielāko daļu bija iekarojis Dāvids, taču tā pēc dažiem gadu desmitiem tā atguva neatkarību, Asīrija, kuras robežas laika gaitā mainījās un stipri paplašinājās un vislielāko varenību tā sasniedza 9.gs.pr.Kr., kad tās galvaspilsēta bija Ninive, bet 721.g.pr.Kr. asīrieši nopostīja Samariju un izraēliešus aizveda verdzībā, likvidējot Izraēlas valsti, Ēģipte, Arābija, Babilonija u.c.
Senajā Palestīnā bija daudzas ievērojamas pilsētas. Jūdejā: Jeruzaleme, Jērika, Gilgāla (katru gadu Samuēls šeit ieradās, lai noturētu tiesu, un Saulu pēc uzvaras pār ammoniešiem šeit visa tauta atzina par karali.), Lahiša (tā bija kā stiprs cietoksnis, kuru atjaunoja un nostiprināja Salamana dēls Roboāms, lai varētu aizsargāt Jeruzalemi un Jūdeju no ēģiptiešiemun filistiešiem.), Micpa (Soģu laikos bija izraēliešu politiskās un reliģiskās dzīves centrs. Šeit Sauls tika ievēlēts par ķēniņu.), Šīlo (Līdz Samuēla laikam šī pilsēta bija ebreju garīgās dzīves centrs, jo te atradās Derības telts ar šķirstu. Taču filistieši to nopostīja un Derības šķirstu aizveda, bet vēlāk jūdi to atjaunoja), Jafa (Atrodas Vidusjūras krastā 50 km no Jeruzalemes. Dāvids to atņēma filistiešiem un izveidoja kā Jeruzalemes ostu, caur kuru arī Salamana laikā tika aktīvi transportēti ciedru koki.), Sihema (Tā jau tiek pieminēta Ēģiptes XII dinastijas dokumentos. Kādu laiku šeit atradās Derības šķirsts.
…
