Senās Ķīnas literatūra

Pirmie ķīniešu literārie teksti radušies Džou dinastijas laikā (apmēram 1100.-256.g.p.m.ē.). Šajā laika periodā tapa gan filozofiski, gan vēsturiski teksti, gan arī dzejas krājumi. Ir zināms, ka dzeja Ķīnā bijusi jau otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, tā ir cildinājusi gan saprātīgus valdniekus, gan izteikusi gudrus padomus. Par svarīgākajiem filozofiem, kuru darbiem piemīt arī literāra vērtība, tiek uzskatīti Konfūcijs, Laodzi, Džuandzi, Mendzi, Modzi. Vislielākā ietekme bija Konfūcija darbiem. Viņa darbi, apvienoti ar citiem konfūcistu darbiem, veidoja kanoniskos krājumus “Pieci klasiķi” un “Četras grāmatas”. “Piecos klasiķos” ietilpst, piemēram, dzejoļu/dziesmu grāmata “Šidzin”, pareģošanas grāmata “Idzin”. Haņu dinastijas laikā (206.g.p.m.ē.-220.g.p.m.ē.) tika uzrakstīta “Šidzi” – Ķīnas vēstures grāmata, tās autors ir Sima Kiaņs. Šajā periodā izveidojās arī divas dzejas tradīcijas – viena no tām sekoja Ku Juaņam, bet otra balstījās “Šidzin”. Haņu dinastijas laikā tapa arī proza – lielākoties politiska rakstura. …