Gadsimtiem ilgi grieķu kultūra ir sajūsminājusi eiropiešu prātus un dara to vēl šobaltdien. Senās Grieķijas kultūra bija Seno Austrumu kultūras mantiniece, tomēr gūstot jaunas kultūras tradīcijas, tieši sengrieķu kultūra kļuva par visas Eiropas kultūras šūpuli. Īpaši jāuzsver tas, ka senie grieķi ir ne tikai pārmantojuši un attīstījuši, pielāgodami savām vajadzībām un paceldami jaunā pakāpē, iepriekšējo kultūru izstrādāto mantojumu (piemēram, reliģijas, amatniecības vai rakstības sfēras), bet arī radījuši tādas kultūras formas un darbības virzienus, ko iepriekšējos gadsimtos nepazina nedz citas tautas, nedz arī viņi paši, proti, filozofiju, zinātni, vēsturi, literatūru u.c. Vienlaicīgi grieķi apzinājās savu piederību vienotai kultūrai, kas gan nebija absolūts lielums. Pastāvēja atšķirīgi dialekti, politiskie režīmi, reliģiskās paražas, nebija vienota arī vērtību skala.
Seno grieķu mākslas izpratnes specifiku var saprast, vienīgi ņemot vērā, no vienas puses, viņu īpašo estētisko ievirzi, no otras, - aktīvo sabiedrisko un politisko dzīvi, ar kuru māksla bija visciešākā mērā saistīta.
Izprast Seno Grieķiju tās veselumā nozīmē pirmām kārtām norādīt un atklāt tās pamatstruktūras, to dominanti, kas veido un padara veselo par veselumu, nevis par elementu sajukumu vai daļu konglomerātu. Tas arī ir šī darba uzdevums – apjēgt vienu no eiropeiskās civilizācijas stūrakmeņiem kā īpašu fenomenu ar tām atbilstošo uzvedības modeli, domāšanas veidu, dzīves stilu.…