Nevienā senajā tautā nevar saskatīt tādu uzticību brīvības ideāliem un ticību cilvēka cēlumam kā grieķos. Grieķi cilvēku uzskatīja par visnozīmīgāko būtni visā izplatījumā un neļāvās priesteru un despotu varai. Viņu domāšanas veidu var uzskatīt kā pasaulīgu un racionālu, viņi slavināja neierobežotu zinātkāri un zināšanas cienīja vairāk nekā ticību. Pašos pamatos grieķu pasaules uztvere bija materiālistiska. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka grieķu ideāli vislabāk iemiesoti arhitektūras un tēlniecības pieminekļos.
Mitoloģija mums vēsta, ka grieķu pasaules uzskatā nozīmīgu vietu ieņem moiras (likteņa lēmējas). Likteņa lēmumam nevar pretoties pat dievi. Sengrieķu mīti un literatūra rāda mums cilvēka domas attīstību un straujo progresu. Senie grieķi ir likuši pamatus visiem vēlākajiem pasaules uzskatiem.
Ļoti svarīga sengrieķu kultūras īpatnība ir demokrātija. Paši Grieķijas polisu iedzīvotāji arī bija šī valsts. Tas radīja absolūtu personīgā un sabiedriskā vienību.
Cita svarīga sengrieķu kultūras iezīme ir sacensība. Un ne tikai olimpiskās spēles, bet arī dramaturgu, tēlnieku, mūziķu sacensības. Sengrieķu kultūrā gandrīz vai vienīgais objekts ir cilvēks.
Sengrieķu skaistuma principi bija mērs, harmonija un līdzsvars. Visspilgtāk šie principi atklājās Atēnu Akropolē. Tieši tur ansambļa izjūta, harmonija un mērs ir visa pamatā.
Dailes jēdziens grieķu domāšanā bija ļoti plašs - skaists ir viss, kas ir vērtīgs, kas ir cienīgs būt atzīts par labāko. Cilvēka skaistums vienmēr tiek samērots ar viņa krietnajām īpašībām. Skaists vīrietis- tas pirmām kārtām ir vīrišķīgs, spējīgs savaldīties un koncentrēties. Jaunietim spēks, veiklums nu lokanība noteikti pastāv līdzās labsirdībai un krietnumam. Ķermeņa skaistums noteikti harmonēja ar dvēseles daiļumu.
«Septiņi gudrie" - tā grieķi sauca dažus savus likumdevējus un sabiedriskos darbiniekus, kas dzīvoja 7. gadsimta beigās un 6. gadsimta pirmajā pusē p. m. ē. un kļuva slaveni ar savām īsajām, aprautajām, bet kodolīgajām sentencēm par cilvēka dzīvi. Savu gudrību šie valstsvīri bija mācījušies praktiskajā dzīvē, sabiedriska darbā un dziļās pārdomās par cilvēkiem, tāpēc viņu izteicieni jau Senajā Grieķijā bija pārvērtušies par tautas sakāmvārdiem, un daži no tiem, piemēram, «Pazīsti pats sevi!», «Neko par daudz», bija rakstīti pat virs ieejas Apollona templī Delfos, kas bija galvenā visu grieķu nacionālā svētnīca. Turklāt šo vīru nopelns ir vēl arī tas, ka viņi ir filozofiskās dzīves gudrības celmlauži - pirmie, kas savas atziņas sāk izteikt nevis mitoloģiskos tēlos, bet gan vispārīgos jēdzienos.…
