Senās Grieķijas ievērojamāko filosofu uzskati par valsti un tiesībām

Vidusjūras baseina reģionā ap 8. – 7. gs. pr.Kr. dzimst pilnīgi jauns un nebijis brīnums – sengrieķu filozofija, kas ar laiku kļūst par vienu no visas Rietumu civilizācijas stūrakmeņiem. Jebkurai tautai un kultūrai raksturīgas savas gudrības meklējumu formas, centieni atminēt pasaules uzbūves noslēpumus, rast vietu šajā būvē. Sengrieķu gudrības mīlestība – filozofija cenšas tuvoties patiesībai savā īpašā veidā: tā tiecas skaidrot pasauli, meklējot skaidrojumam pamatojumu. Tā tiecas pārliecināt, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spiedumus un slēdzienus. Tā pretstatā Austrumu gudrības meklējumiem attīsta pasaules racionālas apguves veidu, balstoties uz loģiski jēdzienisku domāšanu.
Grieķu filozofijā pastāvēja divi galvenie virzieni – naturālisms, kura piekritēji visas pasaules iekārtu mēģināja identificēt ar sakarībām dabā, tur pastāvošajiem likumiem un antromorfismu, kas tiesiskajām parādībām piešķir cilvēciskas īpašības. šī virziena pārstāvji (sofisti) uzskatīja, ka nekādu dabisko tiesību nav, bet ir likumdošanas ceļā ieviestas tā saucamās pastāvīgās tiesības jeb pozitīvās tiesības, kuras noderīgas stiprākajiem.…