Jau arhaiskā laikmeta beigās sāka veidoties ēģiptiešu mākslas galvenās raksturīgās iezīmes: majestātiskas monumentālas formas, stingri precīzs, gandrīz ģeometrisks konstruktīvisms un tipiska frontalitāte. Tomēr visas šīs iezīmes nereti savijās ar reālistiskām tendencēm, it īpaši portretos.
Augstu attīstības un tehniskā pilnīguma līmeni bija sasniegusi arhitektūra, kuras daudzie paraugi (tempļi un kapenes) labi saglabājušies līdz mūsdienām. Jau senās valsts periodā skaidri izceļas majestātiskā monumentalitāte, kura kļuva par ēģiptiešu arhitektūras raksturīgo pazīmi. Grandiozās celtnes, kuras radījis kopienu locekļu un vergu darbs, bija aicinātas paust ideju par reliģijas sargātās valdnieka varas nesatricināmo varenību. Tādas celtnes ir gigantiskās valdnieku kapenes – piramīdas, kuras pakāpeniski izauga no solu formas nelielajām kapenēm (mastabām).
Ēģiptiešu skulptūras raksturīgās pazīmes – frontalitāte un konsekventais, gandrīz vai ģeometriskais statiskums, kuras pirmoreiz parādījās jau arhaiskā perioda beigās, pilnā mērā izpaužas Senās Valsts perioda statujās. Arhaiskajam posmam raksturīgo visa ķermeņa sastingumu pakāpeniski nomaina zināms ķermeņa elastīgums, kas tomēr stingri pakļauts frontalitātei un senajām svinīgās monumentalitātes tradīcijām. Atveidodams dievību, valdnieku vai kādu valdniekam tuvu augstmani, mākslinieks visbiežāk centās radīt daiļa un visvarena cilvēka idealizētu tēlu, kas sastindzis svinīga dižuma pozā. Tas tika sasnigts, kas attēlojot ķermeni frontāli, t.i., izvietojot visas ķermeņa daļas vienā pieņemtā plaknē, kura vērsta tieši pret skatītāju.
Jaunās valsts krāšņā arhitektūra atbilst nobriedušajai tēlniecībai, kura apaļajā plastikā devusi augsti mākslinieciska reālisma paraugus un reljefā – tikpat meistarīgus izsmalcinātās stilizēšanas paraugus.
Ēģiptiešu māksla, kura bija sasniegusi augstu meistarību, ievērojami ietekmēja feniķiešu un grieķu - romiešu vēlīnās mākslas attīstību.
Ēģiptiešu mākslas elementi saglabājušies ēģiptiešu mākslas daiļradē kristietības pirmajos gadsimtos (koptu māksla).
Džosera piramīda.
Zinātnieki apgalvo, ka pirmā atklātā piramīda sākumā tikusi iecerēta kā mastaba, un tikai vēlāk celtniecības gaitā pāraugusi par pakāpienveidīgu piramīdu. Šie ēģiptiešu arhitektoniski grandiozo formu sākotnējie meklējumi saistās ar ap 2700. g. p.m.ē. pēc III dinastijas faraona Džosera pasūtījuma celto piramīdu, ko pēc tās uzbūves īpatnībām mēdz dēvēt arī par pakāpienveida piramīdu. Atbilstoši seno ēģiptiešu tradīcijai, piramīdas arhitekts bija faraona Džosera augstākais kalpotājs Imhoteps. Par viņu ir saglabājušās daudzas ziņas un pat viņa skulptūra. Imhoteps bijis prieteris, mags, arhitekts, zinātnieks, folklorā saglabājušās viņa parunas – senēģiptiešu literatūras pirmsākumi. Interesants ir mīts par viņu kā rakstnieku. Pēc nāves viņš it kā esot pārvērties par Dievu – rakstvežu aizgādni, kā arī senie grieķi viņu godāja par medicīnas dievu. Imhotepu atzina un godāja gan dzīves laikā, gan tūkstošiem gadu pēc viņa nāves, Memfisā uzceļot gudrajam vīram templi.…
