Piramīdas cilvēkos arvien izraisījušas apbrīnu ar saviem izmēriem, skarbo un stingro ārējo veidolu, jo šajā akmens masā ir iedzīvināts milzīgs cilvēka roku, saprāta un drosmīgas radošas domas spēks. Piramīdas it kā simbolizē mūžību, bet šo gigantisko celtņu akmens plākšņu un to šķautņu samēri - Visuma dievišķo harmoniju. Ēģiptes spožajai žilbinošajai saulei spīdot, asās, tumšās ēnas vēl vairāk izceļ šo celtņu formu racionālo skaidrību. Piramīdas forma atgādina uz zemi krītošus saules starus. Ēģiptiešiem tā simbolizēja Dieva enerģijas izpaudumu pasaulē.
Senie ēģiptieši faraonu uzskatīja par dievišķu būtni, kura valda pār vienkāršiem ļaudīm, un atstājuši šīs zemes dzīvi, dodas atpakaļ uz savām debesu mājām pie citiem dieviem. Viņi ticēja, ka piramīdas, kas ietriecas debesīs atvieglos viņam ceļu, tās arī pasargās valdnieka mirstīgās atliekas no trūdēšanas. Senie ēģiptieši bija pārliecināti, ka aizgājēja ķermenis jāsaglabā, lai viņa dvēsele dzīvotu mūžīgi. Viņi ar sarežģītas metodes palīdzību iebalzamēja mirušā augumu un ietina auduma strēmelēs. Faraona mūmija, akmens zārkos tika novietota pašā centrā. Kaut arī viņa pavalstnieki necerēja iemantot tādu pašu dievišķu nemirstību kā faraons, tomēr viņi cerēja uz pēcnāves dzīvi. Piramīda bija tāds kā cerību simbols. Tā solīja mūžīgu labklājību, jo ja būs nodrošināta faraona savienība ar dieviem, mirušo valstībā, tad arī viņiem būts vieta pie sava valdnieka, kā laimīgiem viņa lauku kopējiem.
Katrs faraons savu piramīdu sāka celt ilgi pirms tam, kad bija kļuvis vecs.
…