Romas vēsture sākās līdz ar pilsētas dibināšanu 753.g. p.m.ē. Vēsturnieki Senās Romas vēsturi iedala vairākos posmos:
1.valdnieku laikmets – no pilsētu dibināšanas līdz 510.g.p.m.ē.
2.Romas republikas laiks – no 510. līdz 30.g.p.m.ē.
3.Romas impērijas laiks – no 30.g.p.m.ē. līdz 476.g.p.m.ē.
Romas impērija 395.gadā tika sadalīta divās daļās – Rietumromas impērijā (pastāvēja līdz 476.gadam) un Austrumromas impērijā (beidz pastāvēt tikai 1453.gadā). Eiropas dienvidrietumos tālu Vidusjūrā iestiepjas šaurā, garā Apenīnu pussalā, kas pēc formas atgādina milzīgu zābaku. Pussalā atrodas mūsdienu valsts Itālija. No Balkānu pussalas to šķir Adrijas jūra, bet dienvidu un rietumu krastus apskalo Tirēnu jūra, kurā atrodas trīs lielas salas – Sicīlija, Sardīnija un Korsika. Itālijas ziemeļdaļu norobežo no citām Eiropas zemēm Alpu kalni, tie daudzās vietās pāriet plašās, auglīgās ielejās. Ielejās plūst ūdeņiem bagātas upes. Senajā Itālijā klimats bija mitrāks un vēsāks nekā Senajā Grieķijā. Ziemeļu apgabali toreiz atradās mērenā klimata joslā, bet pārējā Itālijas daļa – subtropos, kur pārsvarā bija silts, maigs klimats. Salīdzinājumā ar seno Grieķiju Itālijas dabas apstākļi bija vairāk piemēroti gan zemkopībai , gan lopkopībai.
Seni nostāsti vēsta, ka nosaukumu „Itālija” zemi devuši grieķu kuģinieki. Piestājuši svešās zemes krastos un redzēdami auglīgos līdzenumus, kur sulīgajā zālē ganījušies vietējo iedzīvotāju ganāmpulki, viņi tai devuši vārdu Vitalia (no vārda vitulus – telēns, vērsēns, tātad tiešā nozīme būtu „teļu zeme”), kas ar laiku pārveidojies par „Italia”.
…
