Eiropas dienvidrietumos artodas Apenīnu pussala, kurā atrodas mūsdienu valsts Itālija, kur dabas apstākļi ietekmējuši lopkopības un zemniecības attītību. Itālijas ziemeļu daļu un vidusdaļu apdzīvoja dažādas ciltis, kuras runāja dažādos dielektos. Pamatā izvirzās divas cilšu grupas: latīņi un etruski. Dienvidos stiprinās grieķu koloniju zeme. 8. gs. p.m.ē., Itālijas rietumos pie Tibras upes, latīņu zemē – Lacijā - sāk veidoties Romas pilsēta.
Kāda sena leģenda vēsta , ka Latijas galvaspilsētas Albalongas četrpadsmitā valdnieka Numitora meitai piedzimuši dvīņu puikas no paša kara dieva, viņas tēva brālis Amūlijs licis puikas iemest Tibras upē. No nāves bērnus izglābusi kāda vilku māte un viņus pabarojusi. Kopš tā laika viku māte, kas baro divus puisēnus, kļuvis par Romas simbolu. Kad brāļi pie kāda gana bija izauguši un uzzinājuši kas ir viņu vecāki, padzinuši Amūliju un atdevuši varu Numitoram. Brāļi sākuši celt pilsētu Palatīna kalnā, Tibras lejtecē. Reiz brāļi saķildijušies un Romuls Remu nogalinājis. Tā Romuls palicis par vienīgo pilsētas valdnieku un viņa vārdā šī pilsēta arī nosakta par Romu. Tas noticis 753. gadā p.m.ē., ko arī tagad uzskata par Romas dibināšanas gadu. Par cik citi avoti par Romas pirmsākumiem nav saglabājušies līdz mūdienām, šai leģendai varētu būt zināma daļa patiesības, par ko liecina arheoloģiskie izrakumi.…
