Romiešu inženieri uzskatīja par savu goda lietu uzbūvēt tādus ceļus, kuri bez labošanas kalpotu daudzus gadu desmitus. Kvalitātes stūrakmens bija sešas akmeņu, mūrjavas un grants kārtas.
Astoņus gadus romieši bija iesaistīti asiņainā karā ar samītu ciltīm Dienviditālijā, līdz viņiem uzsmaidīja veiksme. Vēsturiskā Samnija bija karošanai nepateicīgs kalnains apvidus pie Adrijas jūras. Kaujas notika Kampānijā, aptuveni 150 km uz dienvidiem no Romas. Tas nozīmēja, ka karaspēkam līdz kaujas vietām bija jādodas pa senām, līkumainām un nelīdzenām takām. Lielākā nelaime bija tā, ka ne tikai bruņojums un pārtika, bet arī karaspēka daļas reti nonāca galā laikus. Visus šos gadus Roma cieta sakāvi pēc sakāves. Visbeidzot 312.g. pr. Kr. Romas augstākais ierēdnis, cenzors Apijs Klaudijs pieņēma lēmumu, kuram reizi par visām reizēm vajadzēja mainīt spēku samēru Dienviditālijā.
Klaudijs deva pavēli uzbūvēt ceļu armijas vajadzībam. Tas veda no Romas līdz pat karadarbības vietai Kampānijā. Tūkstošiem karavīru un cietumnieku ar cirtņiem un lāpstām nosūtīja veikt būvdarbus. Pēc gada starp klintīm un purvājiem tālumā aizvijās apmēram četrus metrus plats ceļš.
Drīz vien pa jauno ceļu bezgalīgā straumē plūda kilometriem garas karaspēku kolonnas, kara rati un vezumi. Samīti drosmīgi, taču veltīgi cīnījās ar milzīgo romiešu pārspēku, kas ieradās par jauno ceļu. Jau daudzus gadus pēc ceļu uzbūvēšanas samnīti kapitulēja un romieši kļuva par Kampānijas pārvaldītājiem.
…
