No latvju ciltīm, blakus zemgaļiem, kurši jau sen bij tālu pazīstami ar savu kaŗa slavu; minēsim kaut chronista Rimberta (9.g.s. pēc Kr.) vēstījumu par dāņu uzbrukumu kuršiem, pie kam kurši, drošsirdīgi cīnīdamies, guvuši uzvaru un līdz ar to daudz zelta, sidraba un citu mantu. Dabūjis dzirdēt par kuršu uzvaru, Birkas zviedru karalis Olafs sapulcinājis tautu milzīgā kaŗaspēkā un devies uz Kursu, “lai iegūtu slavu, ka viņi var veikt to, ko nav spējuši dāņi.” Brēmenes Ādams (11.g.s.) pazīst kuršus kā “visnežēlīgāko cilti”, no kuŗas visi bēgot, un šie vārdi, jādomā, izskaidrojami ar kuršu stiprumu un veiksmi jūŗas kaujās par kuru arī 13.g.s. sākumā mums stāsta Latviešu Indriķis. Tā 1210.g. kurši ar astoņiem kuģiem uzvarējuši viņiem Kursas piekrastē uzbrukušos vācu krustnešus, nogalinot šai jūŗas kaujā ap 30 bruņnieku un daudzus citus. Tādu panākumu iedvesmoti, pat daļa kristīto lībiešu gatavojās sacelties pret vāciem un kopā ar kuršiem uzbrukt Rīgai, tomēr izšķirošā brīdī kuršiem bij jācīnās vieniem, jo lībieši un citas ciltis nogaidīja kuršu cīņas iznākumu, lai tad uzvaras gadījumā visi piedalītos pilsētas postīšanā. Rīgu apsēda no visas Kursas (universa terra) sasaukts “stiprs un liels karaspēks”, kuŗu raksturo priekšzīmīga disciplīna un paklausība savam vadonim. Minēsim dažus momentus, kas liecina, ka kuršu kaŗaspēka darbība bij plānveidīga un cieši pakļauta vienai gribai. Proti, kad kuršu kaŗaspēks bij sapulcināts, tas 14 dienas palika uz vietas, kamēr ar mesliem taujāja dievu gribu un izdevīgāko laiku uzbrukumam. Ar veselu floti ceļā uz Rīgu, pie Daugavgrīvas kurši sastapa divus vācu krustnešu kuģus, bet tos neaizkāra, lai, nekavējot laiku, pēkšņā uzbrukumā pārsteigtu Rīgu.…
