Pirmsākumā Ķīnā cilvēki pārtika no medībām, zvejas un ēdamo augu vākšanas. Zemkopība kā galvenais iztikas avots Ķīnā ieviesās ap 2. gadu tūkstoša p.m.ē. sākuma. Šajā laikā parādījās arī bronzas darbarīki un ieroči. Vienlaicīgi ar zemkopību plaši izvērsās arī lopkopība.
Cīņā ar dabas spēkiem senie ķīnieši iemācījās nostiprināt upes krastus, celt dambjus un aizsprostus, rakt kanālus. Zemkopju raktie kanāli gadsimtiem kalpoja ne tikai ūdens novadīšanai uz tīrumiem, bet arī kā satiksmes ceļi. Cilvēku darbu rezultātā gadsimtu gaitā staigno purvu un biezo mežu vietā aizvien plašāk pletās kviešu, miežu, prosas un rīsu druvas, zaļoja dārzi.
Reliģija
Tāpat kā visām senajām tautām, arī ķīniešu reliģiskie uzskati bija saistīti ar dažādiem dabas spēkiem. Kā augstākā no dievībām tika godinātas debesis-cilvēku labklājības avots. Pieaugot valdnieku varai, tos sāka dēvēt par Debesu dēliem, bet pašu Ķīnu-par Padebess valsti. Debesu dieviem tika celti krāšņi tempļi.
Ļoti izplatīta Senajā Ķīnā bija mirušo senču godināšana. Vissenākajos valsts pastāvēšanas laikos valdniekiem un citiem dižciltīgajiem kapā līdzi tika guldīti arī viņu kalpotāji un vergi, lai aizgājējiem arī viņā saulē būtu bezrūpīga dzīve.
Mitoloģija
Iesākumā bija haoss, un tas uzskatījās pēc vistas olas. Olā atradās Iņ un Jan, divi pretēji spēki, no kuriem veidota pasaule. Iņ un Jan ir tumsa un gaisma, vīrišķais un sievišķais, aukstums un karstums, mitrums un sausums.…
