Par Seno Grieķiju sauc grieķiski runājošo pasauli senajos laikos - ne tikai pašreizējās Grieķijas teritoriju, bet arī teritorijas, kuras tad apdzīvoja grieķi - Kipru, Turcijas Egejas jūras krastu (tad sauktu par Joniju), Sicīliju un Dienviditāliju, un grieķu piekrastes apmetnes tagadējā Albānijā, Bulgārijā, Ēģiptē, Francijā, Lībijā, Spānijā un Ukrainā. Jāatzīmē, ka grieķi sevi par grieķiem nemaz nedēvēja. Tā viņus sāka saukt romieši tikai pēc vairākiem gadsimtiem. Būdami ienācēji no ziemeļiem, viņi paši sevi dēvēja par helēņiem, ar to pasvītrojot savu atšķirību no vietējām šo reģionu sākotnēji apdzīvojošām tautām.
Grieķu jeb hellēņu vēsturē augstas kultūras civilizācijas attīstījās otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Pirmo augstas kultūras sabiedrību vēlākajā griķu zemē – Krētā – radīja sākotnējie Krētas iedzīvotāji, kas nebija grieķi, bet piederēja pie Vidusjūras pirmsindoeiropiešu iedzīvotājiem.
Ap 2000. – 1900. g. p.m.ē. indoeiropiešu pirmās pārceļošanas rezultātā no Ziemeļbalkāniem Grieķijā ienāca ahaju ciltis.
Sākotnēji pamatteritorija, ko sengrieķi apdzīvoja kopš 2. gt. p.m.ē., bija Balkānu pussala. No 2.gt. beigām līdz 800. g. p.m.ē. grieķi sāka apmeties Egejas jūras salās un Mazāzijas rietumu piekrastē. 8. – 6. gs. p.m.ē. grieķi dibināja apmetnes-kolonijas Egejas jūras ziemeļu piekrastē, pie Dardaneļiem, Melnās jūras krastos, Sicīlijā, Dienviditālijā, Deinvidfrancijā, Ziemeļāfrikā.
Tā kā Grieķijā zeme nebija īpaši auglīga daudzām grieķu pilsētām nācās pārtiku ievest. Saulainais klimats bija labvēlīgs vīnogu un olīvu audzēšanai.
Grieķijas galvaspilsētas Atēnas ievērojamākā vieta ir Akropole ar Partenona templi tajā.…
