Senā Grieķija bija visai neliels apgabals Vidusjūras baseinā, kas ietver sevī Balkānu pussalas dienvidu daļu, Egejas jūras salas un šauru zemes strēli Mazāzijas piekrastē, kā arī Krētu un Kipru.
Par sengrieķu kultūras avotiem var uzskatīt Krētas un Mikēnas kultūru. Valdnieks Mīnojs sakarā ar leģendu bijis Zeva dēls, māte- Eiropa ( feniķieša valdnieka meita). Zevs vērša izskatā Eiropu nolaupījis, aizpeldējis uz Krētu, pārvērties par ērgli un ar varu ieguvis Eiropu. Eiropa dzemdējusi 2 (vai 3 dēlus)- Radamantu, Mīnoju, Sarpedonu. Mīnojs pieaudzis, ieguvis varu pār Krētu un brāļi salu pametuši. Mīnojs bijis valdnieks un devis likumus. Mīti stāsta, ka Mīnojam dzīvē nav veicies. Sieva Pāsifaja iemīlējusies vērsī, sākusi meklēt tuvību ar to. Pretdabisko tieksmi valdniecei īstenot palīdzējis atēniešu skulptors Daidals, izgatavodams govs izbāzeni. Tā valdniece apmierinājusi savu vēlmi, un tās rezultātā radies briesmonis Mīnotaurs (Mīnoja vērsis), cilvēka vērša galvu, cilvēka ķermeni, kanibāliskām tieksmēm. Daidals uzcēlis labirintu, kur to mitināt. Ar Mīnotauru saistīts arī Egejas jūras vārds.
Seno grieķu mākslas izpratnes specifiku var saprast, vienīgi ņemot vērā, viņu īpašo estētisko ievirzi un aktīvo sabiedrisko un politisko dzīvi, ar kuru māksla bija visciešākā veidā saistīta. Pie viena mākslas veida neuzskatīja skulpturālos darbus, ja tos darināja no dažādiem materiāliem, dažādi cilvēki ar atšķirīgiem rīkiem un paņēmieniem. Reti lietoja jēdzienu “skulptūra” ; runāja par “akmens apstrādāšanas mākslu” un “bronzas liešanas mākslu”. Mākslai kā mākai raksturīgi šādi faktori: materiāls- no dabas; zināšanas- no tradīcijas; darbs- no mākslinieka. Mākslinieka darbs bija pielīdzināts amatnieka darbam, kas neko oriģinālu nerada, un tāpēc mākslinieks netika uzskatīts par radošu personību. Jauninājumus vērtēja zemāk, atbilstību tradīcijai- augstāk, jo tā garantēja pēctecību, pilnību. Labs mākslinieks- tas, kurš apguvis un izmanto kanonu, nevis pauž savu individualitāti. (kanons- tēlotājā mākslā- stingri reglamentētu likumu kopums, kas noteic vispārpieņemtas normas mākslas darbu kompozīcijā, kolorītā, proporciju sistēmā, interpretējumā.) Grieķu kanonu īpatnības:
1.Mākslinieciskā faktora dominante pretstatā, piem., ēģiptiešu mākslai, kurai to noteica liturģija , sabiedriskā dzīve.
2. Elastīgums, kanonus ieviesa pakāpeniski, tos mainīja, uzlaboja.
3. Balstījās galvenokārt uz proporciju nemainību, kas pastāvēja dabā, arī pareizi veidotā cilvēkā (viena pirksta proporcijas attiecībā pret otro pirkstu, pirksta- pret tā saliekumu, saliekuma- pret plaukstu, plaukstas- pret elkoni, elkoņa- pret plecu un visu šo daļu savstarpējās proporcijas). Nodibinot kanonus, grieķi balstījās uz šādiem principiem: pilnīgas proporcijas nosaka visur esošo kārtību un tāpēc cilvēkam, ja tas grib sasniegt pilnību savā darbībā, ir proporcijas jāievēro. Šīs pilnīgās proporcijas iemiesojas dzīvajās būtnēs kā pirmparaugā; lai reproducētu tās mākslas darbos ir nepieciešams zināt statikas likumus. Grieķu māksla vadījās pēc sakārtotā kosmosa idejas, tās augstākais uzdevums- pretstatīt sakārtotību esamības un apziņas perifērijā izstumtajam un tomēr vienmēr pastāvošajam haosam, kas biedēja ar savu bezformīgumu, bezveidību.
Grieķu mākslas svarīga iezīme- jutekliskas tiešamības un racionalitātes apvienojums arhitektūrā, plastikā, glezniecībā.…
