Teksts semiotikā
20.gs. otrajā pusē tie valodnieki, kas nodarbojas ar tekstu kā konkrētu zīmju sistēmu izpēti, sāka vairāk uzmanības pievērst problēmai „jēga – teksts” Tekstu – saskaņā ar valodas likumiem sakārtotu zīmju kopumu – var traktēt kā noteiktu konstrukciju, ko kāds radījis, lai nodotu citam vai citiem savus priekšstatus par zināmu priekšmetisko jomu. Šai konstrukcijai ir trīs galvenās funkcijas: komunikatīvā (saņēmējs ir ieinteresēts, kā saņemt ziņojumu), kreatīvā (īsteno ne tikai ziņojumu nodošanu, bet arī jaunu ziņojumu ģenerēšanu) un atmiņas funkcija (teksts nav tikai jaunu jēgu ģenerators, bet arī kultūras atmiņu kondensators). [1.,70.-71.] Mūsu dienās tekstu kā semiotisku sistēmu pēta trīs nozares: tekstoloģija, hermeneitika un poētika. Tekstoloģija, pētot tekstu, komentē to saturu un nosaka tā piederību konkrētam laikam un konkrētam autoram. [1.,76.-77.] Hermeneitika nodarbojas ar tekstu interpretāciju, pievēršoties saprašanas būtībai, interpretējamam objektam tā vēsturiskā, sociālā kultūras kontekstā. [9.;6.] Savukārt, poētika pēta teksta – lielākoties daiļliteratūras teksta – uzbūves meistarību. [1.,77.]
Semiotiskajā pieejā valodu iedala vairākās grupās: 1) etnisko grupu lietotās dabiskās valodas, kas vēsturiski radušās cilvēku kolektīvos; 2) metavalodas, kas tiek lietotas, piemēram, zinātnē dabisko un mākslīgo valodu aprakstīšanai (deskripcijai); 3) mākslīgās valodas, kas tiek izstrādātas tehnikas vadīšanai; 4) sekundārās valodas jeb sekundārās modelējošās sistēmas, kas radušās uz dabisko valodu bāzes un ir t.s. kultūras valodas. [5.,43.]
…
