Ikdienu mēs saskaramies ar zīmēm, paši to nemaz nemanot. Kā saprast zīmes mēs mācamies no bērnības, mūsus skolotāji ir vecāki, brāļi un māsas, vecvecāki u.c. Tas viss vajadzīgs, lai mēs varētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrības dzīvē. Savstarpēji komunicējot cilvēki izmanto vairākas zīmju sistēmas vienlaicīgi – vārdus, mimiku, žestus. Pat nekomunicējot mēs tik uz tā raidam kādas zīmes citiem. Cilvēku dzīve nav iedomājama bez zīmēm un to nozīmēm, jo tādejādi mēs nevarētu saprasties.
Ar zīmju palīdzību mēs varam noskaidrot ko vairāk – izcelšanos, situāciju, kontekstu.. Ļoti svarīgs ir konteksts, jo tikai konkestā, kādā konkrētā komunikatīvā situācijā izpaužas zīmes īstā jēga. Piemēram, profesionālie termini, kas tikai konkrētās nozares praksē būs zināmi ikvienam pārstāvim un cilvēkam no malasm, iespējams, neizteiktu neko. Piemēram, jēdziens informācija, kuru dažādi traktē zinātnes kā bioloģija, socioloģija u.c. No tā var secināt, ka zīmju sistēmas ir sabiedrībā iestrādājušās un vispār pieņemtas.
„Zīmes jēdziens ir viens no svarīgākajiem informātikā un zinātnē vispār. Tāpat kā informācijas jēdziens, arī zīmes jēdziens ir viens no fundamentālajiem, galēji vispārējiem jēdzieniem.. Izsmeļoši, universāli definēt šādus jēdzienus nav iespējams, var tikai atklāt to jēgu un saturu attiecībā pret kādu noteiktu cilvēviskās darbības jomu vai konkrēto situāciju.
Semiotikā zīmi plašākā nozīmē izprot kā materiālu objektu, kuram noteiktos apstākļos (..apstākļos, kas veido semiotisku situāciju) atbilst kaut kāda „nozīme”, kas var būt jebkas – reāla vai izdomata lieta, parādība, process, fantāzijas vai pasaku būtne, abstrakts jēdziens.”1 …
