Visi iepriekšminētie punkti gan vairāk attiecināmi uz cilvēka psiholoģiju, taču tie ir svarīgi sabiedrības izpratnes veicināšanā. Sociālā liberālisma teorijā to var piemērot punktam par „cilvēku atkaliesaistīšanu politikā”, pēc kura principa valsts uzdevums ir veicināt un iedrošināt indivīdu iesaisti sabiedriskajā līdzdalībā, tādējādi padarot sociāli apdraudēto grupu „balsis” dzirdamas un mērķus skaidrus.
Savukārt institucionālajā līmenī tiek izdalītas divu veidu iniciatīvas: aizsargājošas likumdošanas izstrāde un citas organizacionāla rakstura politiku īstenošana. Aizsargājoša likumdošana lielākoties attiecas uz diskriminācijas aizliegumiem (piem., diskriminācija darba vietā, aizliegums dienēt armijā, ziedot asinis u.tml.), kas Latvijā ir nostiprināts līdz ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (21. pants – „Diskriminācijas aizliegums” ), kas ir saistoša visām ES dalībvalstīm. Savukārt „citas organizacionāla rakstura politiku īstenošana” attiecas uz nevalstiskajām un neatkarīgajām organizācijām, kuras uzņemas iniciatīvu „nākt pretī” un sniegt atbalstu seksuālajām minoritātēm, veicinot izpratni sabiedrībā.
Divi iepriekšminētie aspekti sociālā liberālisma prizmā atspoguļo sava veida varas decentralizāciju un ārpustirgus darbību novērtēšanu (panākt mērķi ar starptautiski saistošo likumu un organizāciju iesaistes palīdzību), kā arī sociālās mobilitātes un nevienlīdzības mazināšanu (ar likumu, kas liedz diskrimināciju, palīdzību).
…