Ievads
Līdz ar 18.gs var izšķlirt četrus stratēģiju kompleksus, kas kopā ar jauno intimitātes un privātuma formu nosaka seksualitātes un erotikas veidošanos. Šis stratēģijas ir neviss globālas, bet gan partikulāras un fragmentālas, dažadās kultūrās, sabiedrībās tās neizvēršas vienādi un vienlaicīgi. Seksualitāte ir neviss dabisks dotums, bet gan vārds, lai apzīmētu tīklojumu, kurā savērpjas ķermeņa stimulēšana, baudu intensificēšana, kontroles un pretestības pastiprināšanās un pārspriedumu rosināšana. Seksualitāte, seksuālās attiecības ir saistītas arī ar pastāvošo radniecības un laulības sistēmu un cita citu nosaka.
Pirmo stratēģiju var nosaukt sievietes ķermeņa histerizāciju, kas noslēdzas ar vīrieša histerizāciju. Tiek uzskatīts, ka sievietes ķermenis ir seksuāls, animāls un dabai radniecisks. Dominē uzskats, ka sievietes slimības nosaka viņas dzimums. Ņemot vērā sievietes ķermeņa pataloģiskumu, tas tiek iekļauts visdažadākās medicīniskās prakses jomās. Sieviete tiek organiski saistīta ar sabiedrību, ģimeni un bērnu, tas viss figurē kā vienas virknes elementi.
Otrā stratēģija izpaužas kā bērna, bērna dzimuma pedagoģizācija. Bērnu uzskata par būtni, kas atrodas uz robežas pirms bīstamā seksualitātes etapa. Tapēc vecākiem, audzinātājiem, skolotājiem, ārstiem un psihologiem jāuzrauga šis nevainīgās būtnes un jāņem savā aizbildniecībā.
Trešā stratēģija ir ‘’vairošanās’’, dzimstības socializācija. Ekonomiskā socializācija izpaužas kā dzimstīvas veicināšana vai ierobežošana un mūsdienās vislabāk pazīstama kā ģimenes plānošana. Politiskā sociolizācija figurē kā atbildības palielināšana vai samazināšana attiecībā pret sabiedrību, bet medicīniskā kā dzimstības kontroles paplašināšana.. 19. gs. Dispersijas rezultātā rodas jauns pretdabiskās seksualitātes, proti, tā s izpaužas clvēkiem amorāli, totiess sieviešu – lezbisms lielākotiess tiek erotizēts erotiskajās fantāzijās un tiek poetizēts vīriešu fantāzijās.1
…
