Daudziem šķiet, ka ar seksuāli transmisīvajām slimībām var saslimt tikai izlaidīgi cilvēki. Taču ar tām var saslimt jebkurš, kas dzīvo dzimumdzīvi. Gadās, ka šo slimību infekcija cilvēka organismā mitinās vairākus mēnešus un tikai pēc kāda laika pēkšņi uzliesmo. Lai izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem, regulāri jāapmeklē ārsts, bet dzimumattiecību laikā jālieto prezervatīvi.
Gonoreja (gonorrhoea; grieķiski gonos sēkla + rhoē tecēšana), triperis – veneriska slimība. Ierosinātājs ir mikroorganisms gonokoks (Neisseria gonorrhoeae), kas nav sevišķi izturīgs ārējā vidē: mitrumā, tumsā saglabā dzīvotspēju un virulenci līdz 24 stundām, bet sausā vietā iznīkst 1- 5 stundās. Gonokoki ir patogēni vienīgi cilvēkam. Inficēšanās avots ir slims cilvēks. Inficēšanās notiek galvenokārt dzimumceļā, ļoti reti (parasti bērniem, sevišķi mazām meitenēm) ar priekšmetiem, uz kuriem palikuši slima cilvēka izdalījumi no slima cilvēka gļotādas (īpaši tajos gadījumos, ja ir kopēja gulta, veļa, dvielis, mazgājamais sūklis, naktspods). Inkubācijas periods 2 – 3 dienas.
Gonokoki iekļūst organismā caur urīnizvadkanāla un dzimumorgānu gļotādu, izraisot tur akūtu iekaisumu. Gonokokiem sabrūkot, atbrīvojas specifisks endotoksīns (gonotoksīns), kas izraisa organisma intoksikāciju (sliktu pašsajūtu, paaugstinātu t0, galvassāpes, ēstgribas trūkumu). Infekcija izplatās arī uz blakus orgāniem (vīriešiem uz priekšdziedzeri, sēklinieku maisiņu, sēklvadiem, sēklinieku piedēkļiem, sievietēm uz dzemdi, olvadiem, olnīcām). Gonoreja abu dzimumu pārstāvjiem var radīt neauglību. Gonokoki var ierosināt arī blenoreju – acu konjunktīvas iekaisumu, ar kuru slimo galvenokārt jaundzimušie, kas piedzimdami inficējušies no slimas mātes. Gonoreja var radīt specifiskus locītavu, muskuļu, sirds, ādas un orgānu bojājumus. Gonoreja nerada imunitāti, pēc izārstēšanās iespējama jauna inficēšanās.
Vīriešu gonoreja. Parasti 2. – 3. dienā pēc inficēšanās sākas akūts urīnizvadkanāla iekaisums: rodas dedzinoša sajūta un sāpes urinējot, parādās vispirms ūdeņaini gļotaini, pēc tam strutaini, dzeltenzaļi izdalījumi. Parasti ir pietūkusi urīnizvadkanāla ārējā atvere, bieži arī dzimumlocekļa galviņa un priekšāda. Var izveidoties fimoze. Akūtajam iekaisumam izplatoties, rodas tieksme bieži urinēt, pēc urinēšanas var būt asiņošana, dzimumloceklis stipri piebriest, rodas sāpes krustos. Bieži paaugstinās temperatūra. Ja laikus neārstē, slimība kļūst hroniska: iekaisuma pazīmes pamazām izzūd, izdalījumi samazinās. Raksturīga urīnizvadkanāla atveres salipšana, dedzinoša sajūta un nieze urīnizvadkanālā, no rītiem nedaudz pienainu atdalījumu. Periodiski pēc pārmērīgas kairinošo ēdienu vai dzērienu lietošanas rodas recidīvi. Dažreiz var rasties priekšdziedzera iekaisums (prostatīts) un parasti viena sēklinieka piedēkļa iekaisums (epidimīts). Abu sēklinieku piedēkļu bojājuma sekas var būt neauglība. Attīstoties rētaudiem, urīnizvadkanālā var rasties urīnizvadkanāla sašaurinājums.
…
