Savstarpējās atkarības teorija

2003. gads, mēs dzīvojam jaunajā XXI gadsimtā – savstarpējās atkarības laikmetā, kad viens no otra kā indivīdi esam atkarīgi vairāk kā jebkad, tā tas ir arī valstu līmenī, arī valstis ir kļuvušas atkarīgākas. Agrāk tās bija kaimiņvalstis, tagad tās var pat neatrasties vienā kontinentā un vienalga būt savstarpēji atkarīgas. Ar lidmašīnām tagad jebkurā pasaules malā var nokļūt dažu stundu laikā, agrāk tam bija nepieciešami gadi, raķetes mūs var sasniegt pusstundā, cilvēkiem ir jāsaprot, ka vecā pasaule vairāk nav. Pasaule kurā mēs dzīvojam ir savstarpējās atkarības pasaule, vairs nav tie laiki, kad izolēšanās bija glābiņš, ja sāksies atomkarš vairs nebūs nozīme tam, kur jūs atradīsieties, viss beigsies, varbūt pat ātrāk, nekā jūs sapratīsiet, ka kaut kas ir sācies. Interesanti.
Par šo teoriju sāka runāt septiņdesmitajos gados, iespējams, ka kāds to bija radījis jau ātrāk, taču attīstijās tā divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad notika Vjetnamas karš, strauji auga starptautiskās tirdzniecības apjomi, transnacionālo korporāciju politiskā nozīme pieauga ļoti strauji. 1973. gadā notika naftas krīze, kad daudzas vājās valstis ieguva lielu kapitālu no attīstītajām valstīm. Šī rietumu sabiedrību ievainojamība lika daudzām mazāk attīstītām valstīm apjaust notiekošo spēku transformāciju. Modernisti priecājās un izteica prognozes, ka sāksies jauni laiki, kad radīsies starptautiskā sabiedrība bez dominējoša spēka. Taču tas nenotika.…