Lomas mēs sastopam ik uz soļa ikdienišķās situācijās un komunikācijas mijiedarbībā – ikdienas izrādēs. Piemēram, žurnālists - rokzvaigzne, students - pasniedzējs, dakteris - pacients, pircējs - pārdevējs u.c. Iedomājoties jebkuru no šīm komunikācijām mūsu galvā vizualizējās kādi noteikti tēli, kuriem piemīt noteiktas īpašības, atribūti. Mēs zinām, kādi šie cilvēki būs saskarsmē, kā būs ģērbti, kādā stilā runās. Šie tēli un uzvedības modeļi, protams, ir mūsu stereotipi, bet šos tos visbiežāk ir radījuši noteikti personāži, kuri ir spēlējuši noteiktu lomu ieņemot kādu noteiktu vietu sabiedrībā. „Statuss, stāvoklis, vieta sabiedrībā (komandā) nav materiāls priekšmets, ko iespējams iegūt un pēc tam izrādīt; tas ir atbilstīgas uzvedības modelis, kas ir konsekvents, izpušķots un skaidri pausts.”1
Reizēm indivīds radot iespaidu var rīkoties tieši noteikta aprēķina vadīts, bet reizēm to rada pavisam neapzināti. Arī sociālo lomu tradīcijas uzliek par pienākumu noteikta iespaida radīšanu. Šādu sociālo lomu spēlēšana dažreiz pieprasa indivīdam slēpt savas iegribas „aiz apgalvojumiem, kas tiecas apliecināt vērtības, kurām visi klātesošie uzskata par nepieciešamu vismaz ārēji piekrist”.2 Gofmanis arī runā par indivīda paša ticību tam, ko viņš mēģina parādīt kā realitāti. …