Saule latviešu mitoloģijā ir personificēts debesu spīdeklis, centrālais tēls debesu mītu sistēmā.Tautasdziesmās Saule tēlota nerimstošā kustībā. Viņa pārvietojas ratos, kamanās ar diviem vai trim kumeļiem, pa jūru vai ezeru brien kājām vai brauc laivā:
Saule brauca olu kalnu,
Div’ dzelteni kumeliņi;
Ne tie svīda, ne tie kusa,
Ne ceļāi dusināmi.
Saule dainu dziesminiekus saista arī savā meteoroloģiskajā aspektā, kas apdziedāts nebeidzamās variācijās. Arī šeit spožā vai spodrā saule - kas spīd, spīguļo, spulgo, staro, mirdz, mirgo, margo, viz, vizuļo un zaļgo, kas parādās mirdzēdama, vizēdama, zvērodama un zvīļodama nebeidzamās gaismas. Saulei ir maģisks iespaids uz cilvēka likteni, un tam, kas piedzimis, siltai saulei spīdot - tam “augs rudzi, tam augs mieži, tam augs bēri kumeliņi”, vai arī - tā “ies govju laidarā deviņām slauktuvēm”. Saule - gluži kā baltā krāsa - latviešiem ir arī augstāko ētisko vērtību simbols. Mazuli auklējot, māmiņa šūpulī kar pie loga saulītē, lai saules gaisma veicinātu bērna garīgo attīstību. Mīloša māte savu bērnu audzina “kā saulīte zirņu ziedu” un, “uzvilkusi baltu kreklu, ieceļ to saulītē”. Ar savu rakstura spēku un darba tikumu cilvēks pats kļūst balts un saulei līdzīgs:
Balta gāja mātes meita,
Vēl baltāka sērdienīte:
Rīta saule ar vakara
Sērdienīti balināja.
Atsevišķos dziesmu variantos Saule pārnakšņo vai noriet jūras vidū, aiz deviņām jūrām, viņā pusē Daugavai u.c.:
Jauni puiši nezināja,
Kur Saulīte nakti guļ:
Jūras vidū uz akmiņi
Garas niedres galiņā.
Saule tēlota kā bagātas debesu sētas saimniece, kuras ikdienas dzīve īpaši neatšķiras no lauku sētas saimnieces ikdienas:
Ai, Saulīte māmuliņa,
Ko tie tavi kalpi dara?
Zīda pļavas nenopļautas,
Zelta kalni neecēti.…
