Vispārējas ziņas par sauli
No astronomijas viedokļa, Saule ir G2 klases dzeltenā pundurzvaigzne, kas ir tipiska miljoniem citu zvaigžņu starpā. Vienā ziņā tā ir unikāla, jo ir vienīgā zvaigzne, kuras virsmu cilvēki var aplūkot. Šis apstāklis, kura pamatā ir Zemes nelielais attālums no Saules - apmēram 150 milj. km (tuvākā no pārējām zvaigznēm - Centaura Alfa - atrodas 271 tūkst. reižu tālāk!) -, dod iespēju uz tās virsmas novērot tādas parādības, ko nevar redzēt uz citām zvaigznēm.
Saule ir zvaigzne - milzīga, kvēlojoša gāzu lode, kuras diametrs ir 1,4 miljoni kilometru. Tā ir ļoti karsta - Saules virsmas temperatūra ir 5526,85 grādu pēc Celsija skalas (C), bet tās centrā temperatūra pārsniedz desmit miljonus grādu. Šādā temperatūrā gāze ir jonizēta, tātad tā atrodas plazmas stāvoklī. Atbilstoši augstajai temperatūrai, Saules iekšienē ir arī augsts gāzes spiediens. Gāzes spiediens tiecas Sauli izplest, taču Saule saglabā līdzsvaru, jo gravitācijas spēks savukārt tiecas Sauli saspiest. Saule sastāv no ūdeņraža, hēlija un citu ķīmisko elementu maisījuma.
Matemātiski modelējot Saules uzbūvi, ir noskaidrots, ka Saule sastāv no vairākām zonām. Saules centrā atrodas kodolreakciju zona, kurā notiek kodoltermiskās reakcijas, konkrēti, protonu-protonu cikls, kurās ūdeņradis pārvēršas hēlijā un atbrīvojas milzīgs enerģijas daudzums, galvenokārt gamma starojuma veidā. Tālāk seko starojuma pārneses zona, kurā starojums tiek daudzkārt absorbēts un atkal izstarots. Starojuma enerģija pakāpeniski samazinās virzienā uz ārpusi, samazinās arī temperatūra un spiediens. Gāze kļūst necaurspīdīgāka un nespēj pārvadīt visu no iekšienes nākošo enerģijas plūsmu, tādēļ virs starojuma pārneses zonas atrodas konvektīvā zona, kurā notiek intensīva Saules vielas sajaukšanās. Šeit karstā gāze ceļas augšup, izstarojot atdod enerģiju, tad atdziest un virzās atkal lejup.
…
